Foto – Pixabay
“Tētis piekāra pie lampas manas mēnešreižu notraipītās biksītes. Tu pat iedomāties nespēj, kā tas iedragāja manu dzīvi,” raksta kāda portāla www.dzivei.lv lasītāja.
“Tas notika tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tolaik mūsu ģimene – mamma, tētis, brālis un es – mitinājāmies vienistabas dzīvoklī bez ērtībām Suvorova ielā (tagadējā Čaka ielā). Padomju laikā dzīve bija grūta, bieži dzīvoklī nebija ūdens, jo dzīvojām piektajā stāvā, bet malka bija jānes no pagraba.
Kādu dienu nācu no skolas un pie sevis dungoju. Man patika ieiet mājas kāpņu telpā un uzdziedāt, jo tur bija laba akustika. Slēdzu vaļā durvis un ļoti cerēju, ka tētis atkal nebūs piedzēries. Izdzirdēju, ka viņš svilpoja, un ļoti nopriecājos – ja jau svilpo, tad nav piežūpojies. Priecīgi iegāju virtuvē, bet tad ieraudzīju ko tādu, kas mani satrieca līdz sirds dziļumiem!
Tētis bija atradis un piekarinājis manas mēnešreižu notraipītās biksītes pie lampas! Sapratu, ka tas ir sods par manu nevīžību – no sērijas, ko tu mētā savas netīrās bikšeles visiem pieejamā vietā! Sasveicinājos ar tēti izliekoties, ka neesmu neko redzējusi, bet iekšā man viss vārījās un jutos kā zibens ķerta.
Mēnešreizes man sākās ļoti agri – jau ceturtajā klasē. Es vairs neatceros, vai padomju laikos bija iespējams aptiekā iegādāties sievietēm paredzētas paketes, vai arī mammai nebija naudas, lai tās nopirktu. Mammīte man vienkārši piešķīra vati. Bet ar visu to dažreiz sanāca, ka mēnešreižu asinis notraipīja biksītes. Tāpēc es tās krāju un slēpu maisiņā virtuves skapī, bet pēc mēnešreižu beigām vārīju katlā, pieliekot veļas ziepes, un pēc tam izmazgāju.
Bet tētis bija izdomājis man briesmīgu sodu – viņš neko neteica, vienkārši piekāra manas biksītes pie lampas. Tēva dabā vispār bija tā – ja mēs ar mammu un brāli kaut ko izdarījām viņam ne pa prātam, viņš pat nedēļām varēja nerunāt. Un ziniet – šī emocionālā vardarbība bija pat briesmīgāka nekā fizisks pāridarījums.
Vēlāk mamma pārnāca no darba un noķeksēja no lampas biksītes. Bet kaitējums manai pašapziņai jau bija nodarīts, turklāt ne par knapu.
Ir pagājuši daudzi gadu desmiti, bet es joprojām ik pa laikam atceros šo dzīves epizodi, kas iedragāja manu sievišķo esību. Daudzkārt atkal sajūtos kā bendes meitiņa (atsauce: Kārlis Skalbe “Bendes meitiņa”). Man joprojām šķiet, ka neesmu pietiekami laba apkārtējiem, lai gan esmu laimīgā laulībā un man ir brīnišķīgs dēls.
Turpinu cīnīties ar iekšējiem dēmoniem un turu prātā slaveno teicienu, “Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus”. Manā dzīvē viss tagad ir labi, bet vēlējos padalīties ar tevi, mīļo lasītāj, savā pieredzē.”
Šobrīd uzvirmojusi arī diskusija, kurā tētiem tiek ieteikts nesaukt meitas par resnajām zosīm īsta vai iedomāta liekā svara dēļ.
Daļa lasītāju argumentē, ka tā ir vispārēja empātijas trūkuma pazīme tieši mūsdienās. Tomēr, kā liecina iepriekšējais stāsts, tā ir bijis arī daudzu nepamatoti saslavētajos padomju gados.
Ja tevi ir piemeklējis kaut kas līdzīgs, nekautrējies, dalies komentāros, tici man, paliks vieglāk, kad izstāstīs savu bēdu!
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Vīrs aizgāja pie draudzenes. Kā pateikt bērniem, ka tētis neatgriezīsies?
Diezgan skarbi! Mammas – miljonāres padomi bērnu audzināšanā
“Visu tikai pats” vai “Izdari tu”? Kā audzināt bērnā patstāvību
Dārgās mammas, kas vienas audzināt bērnus! Beidziet reiz justies vainīgas