Jau senatnē cilvēki bija ievērojuši – ja uzziedējušas ūdenslilijas, tas nozīmē, ka iestājies labs laiks. Auga ziedi ir ļoti skaisti un diametrā sasniedz pat 16 centimetrus.
Ūdenslilijas atveras ap septiņiem astoņiem no rīta un aizver ziedu ap pieciem sešiem pēcpusdienā.
Šī sniegbaltās nimfas (auga tulkojums no latīņu valodas) īpašība ļāva zviedru zinātniekam Kārlim Linnejam to iekļaut laiku norādošo augu sarakstā. Taču ūdensrozes var arī no rīta aizgulēties, var arī vakarā doties pie miera agrāk.
Mūsdienu zinātne šim fenomenam devusi izsmeļošu skaidrojumu – dzīvajiem organismiem ir savs iekšējais ritms, kas atkarīgs no diennakts laika, gadalaika utt.
Diennakts un gada ritmam, kas izveidojies garajā evolūcijas laikā, ūdenslilijai ir ļoti svarīgs – izrādās, ka šādu augu aizvērtajos ziedos temperatūra salīdzinoši ir krietni augstāka par apkārtējās vides temperatūru.
Tas veicina apputeksnēšanās procesa efektivitāti. Ja vakarā aizveroties ūdensroze nespētu saglabāt siltumu, nakts dzestrums tai tikai kaitētu. Tādējādi auga diennakts ritmiem, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē, ir sava iekšējā daba.
Zieda neparastums un skaistums daudzām tautām bijis par iemeslu sacerēt leģendas. Lūk, viena no tām. Kāda skaista nimfa reiz iemīlējās Hēraklā, taču viņš pret šo mīlestību palika vienaldzīgs…
Nelaimīgā nimfa aizgāja bojā, pārvēršoties par ūdensliliju. Kā vēsta leģenda, katru rītu, saulei austot, baltā ūdensroze atver savu ziedu, no tā iznāk neredzamā nimfa un vērīgi lūkojas tālumā – vai pie apvāršņa neparādīsies viņas mīļotais.
Vācieši ticēja, ka ūdenslilijās dzīvo upes nimfas, kuras naktī iet rotaļās un aizvilina sev līdz vēlīnos garāmgājējus, pirmām kārtām ceļotājus.
Ziemeļamerikas indiāņi ziedu dēvē par aizmigušo skaistuli. Vienā no teikām stāstīts, ka baltā ūdensroze radusies no dzirksteles, kas izšķīlusies, saduroties divām zvaigznēm.
Senās slāvu tautas uzskatīja, ka ūdensliliju radījusi mitrā, ar dzīvības ūdeni bagātā māte Zeme, tāpēc augam piemīt spēja mazināt tūsku. Uzskatīja arī, ka tai piemīt spējas pievārēt jebkurus ļaunos spēkus.
Piemēram, senslāvu gans vienmēr ņēma sev līdzi ūdenslilijas sakni, lai atvairītu ļaunos garus, kas uzglūnēja mājlopiem.
Taču tajā pašā laikā ienest ūdenslilijas mājā nedrīkstēja – tā mājlopus varēja nobendēt. Ja, pēc seno vāciešu ticējuma, ceļotājam no šiem ziediem vajadzēja izvairīties, slāvu tautas, gluži pretēji, uzskatīja, ka tās viņam palīdz.
Nepamanītas nepalika arī auga dziednieciskās īpašības. Vientuļnieki un mūki melnās sēkliņas lietoja, lai nomāktu dzimumtieksmi, noņemtu krampjus un galvas reiboņus.
Uzskatīja, ka no jūnijā vai jūlijā noplūktas un galvai pieliktas ūdenslilijas lapas pāriet migrēna – tikai lapai bija jābūt svaigi plūktai. Ja lapas ātri izžuva, uzskatīja, ka ārstnieciskais rezultāts ir pozitīvs. Žāvētus sakneņus kāra virs slimnieka gultas, lai rosinātu viņam ēstgribu, bet ziedu novārījumu izmantoja pret galvassāpēm.
Skaistais augs vietu tautu folklorā iekarojis ne tikai sava neparastā skaistuma dēļ, bet arī tāpēc, ka aug dažādās ūdenstilpēs, kas vienmēr bijušas apvītas ar mistiskiem nostāstiem un ticējumiem.
Parasti ūdenslilijai ir 4 zaļās kauslapas, taču reizēm mēdz būt arī eksemplāri ar 5 kauslapām. Ticējums vēsta – tas, kurš ierauga šādu ziedu, var iedomāties jebkuru vēlēšanos, un tā piepildīsies. Ūdensliliju ziedēšanas laiks ir pienācis, un, kas zina, varbūt kādam šādu neparastu ziedu arī izdodas ieraudzīt…