Vientulība divatā. Kāpēc paliekam “mirušās” attiecībās?

16-07-2023

Foto – Pixabay

Kad vairs nav vietas jūtām, pievilcībai vai valdzinājumam, draudzībai vai sapratnei… Katras attiecības ir uz kaut kā balstītas. Tā ir aksioma. Vienīgais jautājums ir, kas ir šo attiecību “līme”?

Manuprāt, šāda “līme” var būt kaut kas, kas nāk no iekšienes – vēlme, pievilcība, piesaiste, interese, raksta psihologs Genādijs Maleičuks.

Šādā gadījumā attiecībās var teikt: es palieku ar savu partneri, jo es to vēlos! Tomēr ne visās attiecībās varam novērot šādu ainu. Dažkārt cilvēkus kopā tur kaut kas ārējs, bez šī iekšējā impulsa.

Un tad vienu cilvēku ar otru cilvēku tur vēl kaut kas cits, ne tikai viņa vēlme, interese…..

Bet kas ir tā cita lieta? Kāda veida attiecības tās ir? Par to ir mans raksts.

Runājam par tādām attiecībām, kas ir psiholoģiski izsmeltas. Iespējams, tajās kādreiz ir bijušas partneru jūtas vienam pret otru, bet šobrīd tajās nav vietas ne jūtām, ne pievilcībai, ne pievilkšanai.

Es šādas attiecības saucu par “mirušām”. Skaidrs, ka tā ir tikai metafora.

Tās ir attiecības, kurām nav perspektīvas, kuras ir sastingušas savā attīstībā, attiecības, kas nesniedz prieku vienam un/vai abiem partneriem. Tajās nav enerģijas, jo “vajag” jau sen ir pārspējis “gribēšanu”.

Šeit es neņemu vērā tās attiecības, kurās ir visi iepriekš minētie elementi (vēlme, interese, pievilkšanās) vai vismaz kaut kas no šī saraksta, bet partneriem ir grūti vienoties, saprast vienam otru un viņi bieži konfliktē savā starpā.

Kritērijs “bieži strīdi” šeit nebūt nav galvenais. Lai gan cilvēki strīdas, attiecībās joprojām ir enerģija, viņi joprojām kaut ko viens otrā jūt, viņi joprojām vēlas kaut ko mainīt, un šādām attiecībām joprojām ir perspektīva.

Pat uzticības trūkums attiecībās nevar būt “mirstības” kritērijs. Mirušās attiecības bieži vien ir ārēji nekonfliktējošas, bet tajās nav jūtu, nav dzīvības. Taču partneri paradoksālā kārtā turpina tajās būt.

“Mirušo” attiecību kritēriji

Vienaldzība, nevēlēšanās otram kaut ko pierādīt

Abu vientulība. Partneri dzīvo viens ar otru kā kaimiņi, bez emocionālas tuvības: “gultas biedrs”.

Paralēlās dzīves. Katrs partneris dzīvo atšķirīgu dzīvi.

Nevēlēšanās kaut ko mainīt attiecībās, neskatoties uz to, ka viņi nav apmierināti.

Partnera emocionālās “barības” trūkums.

Plānu trūkums attiecībā uz turpmāko kopdzīvi.

Foto – Pixabay

Seksuālās pievilcības trūkums vienam pret otru.

Šīs un citas mirušu attiecību pazīmes ir atrodamas psihologu publikācijās, kas raksta par šo tēmu. Mani drīzāk interesē iemesli, kāpēc cilvēki turpina dzīvot šādās attiecībās.

Kāda ir “līme” šādās attiecībās, kas partneriem nesniedz prieku?

Es piedāvāju savu iemeslu jeb faktoru sarakstu:

Pieradums. Gadījums, kad partneri dzīvo kopā ilgu laiku, viens otru labi pazīst, un komfortu un stabilitāti viņi vērtē ļoti augstu. Šķirties nozīmē neizbēgami kaut ko mainīt savā dzīvē.
Un kaut ko mainīt savā dzīvē nozīmē izkāpt no komforta zonas, atkal nostabilizēties, pielāgoties…..

Nepiepildītas cerības, ilūzijas, gaidas. Dažkārt (kas var šķist dīvaini) cilvēki nešķiras, jo viņi ir izveidojuši skaistu priekšstatu par attiecībām vēl pirms pašām attiecībām: “Kādām tām vajadzētu būt.” Un, lai gan visas skaistās cerības jau sen ir sagrautas ar nepielūdzamo realitāti, tomēr ir žēl no tām šķirties.

Atvadīties no ilūzijām nav viegli. Nav viegli šķirties no tā, kā nav, bet varētu būt (mīlestības, maiguma, rūpēm, atbalsta…). Te ir gan nožēla: “Man neizdevās tā, kā es iedomājos, gaidīju”, gan cerība: “Es vēl varu to izdarīt, man tikai vairāk jācenšas!”, gan bailes: “Ko darīt, ja šī ir mana vienīgā iespēja un citas nebūs?”. Tas viss neļauj sastapties ar realitāti un neizbēgamo vilšanos šajā tikšanās reizē un šķirties no ilūzijām.

Scenārijs. Scenāriju var attēlot kā cilvēka dzīves plānu, ko viņš izveidojis bērnībā, vecāku vai viņam tuvu cilvēku nozīmīgā ietekmē. Šī iemesla dēļ scenārijus cilvēki parasti nerealizē. Šādas nostādnes notur partnerus nedzīvās attiecībās: “Mēs sadzīvosim, mēs sadzīvosim”, “Mūsu ģimenē neviens nešķiras”, “No laba labu nemeklē”, “Laulība vienreiz un uz mūžu”, “Tas ir mans krusts, un man tas ir jānes” u. tml.

Antiscenārijs. Tas pats scenārijs, bet ar pretēju risinājumu. Biežāk rodas tādās bērna un vecāku attiecībās, kurās vecāku figūras bērns devalvē. Antiscenārija vispārīgākais variants ir šāds: “Vecmāmiņai un mammai neizdevās izveidot labas attiecības, bet es varu!”.

Gan scenārija, gan antiscenārija īpašā iezīme ir personas nespēja izvēlēties ārējā šķietamā izvēles situācijā. Izvēle ir izdarīta pirms kāda laika kāda cita cilvēka spēcīgā ietekmē, un personai nekas cits neatliek, kā sekot šai izvēlei, neņemot vērā mainīgo situāciju.



Jūtas. Spēcīgas jūtas starp partneriem var salīmēt kopā pat vismirstīgākās attiecības. Lūk, tās ir šādas.

Bailes ir vienas no spēcīgākajām jūtām. Bailes aptur, ierobežo, iesaldē, neļauj lietām virzīties uz priekšu.

Attiecības var iesaldēt šādas bailes: Kā dzīvot tālāk? Kā sākt jaunu dzīvi? Vai es to spēšu? Ko darīt, ja kaut kas neizdosies? Vai jaunā dzīve nebūs tikai iepriekšējās dzīves turpinājums? Vai es nožēlos šo lēmumu? Ko teiks citi cilvēki? Un tā tālāk. Cita veida bailes no šķiršanās var būt gaidas par iespējamām negatīvām reakcijām no partnera puses: dusmas, agresija, apsūdzības, atriebība.


Vainas apziņa attiecībās ir sekas tam, ka partneris izjūt kādu parādu, kas viņam vai viņai ir pret savu partneri. Otrs partneris var aktīvi atbalstīt vainas apziņu, lai saglabātu partneri attiecībās. Galvenais vēstījums partnerim ir šāds: “Ja nebūtu tevis…”.

Toksisku vainas apziņas līmeni partneris izvēles situācijā “atstāt vai palikt” var izjust kā nodevību. Lai gan bailes šķirties no partnera ir raksturīgas gan vīriešiem, gan sievietēm, vainas apziņa, manuprāt, ir vairāk “vīriešu” sajūta.

Manipulācija ar partneri. Partneris izsaka šādus vēstījumus: “Es bez tevis nevaru iztikt!”, “Tu esi mana dzīve, mana jēga!”, “Es bez tevis nevaru dzīvot!”, “Ja tu mani atstāsi, es kaut ko sev nodarīšu!”. Šāda veida vēstījumi var noturēt partneri “mirušās” attiecībās, jo tie aktualizē partnera pašvērtības un atbildības sajūtu par partnera dzīvi.



Ideāls partneris. Partneris ir viens ciets pluss. Pastāv gan vīrišķie (pozitīvs vīrietis), gan sievišķie (svēta sieviete) varianti. Partnera tēls ir tik nevainojams, ka no tā nav iespējams atkāpties – neviens nesapratīs!

Sadzīvošana ar partneri bērnu audzināšanas vajadzībām. Runa ir par tā sauktajām komplementārajām laulībām (līdzatkarīgo attiecību variants), attiecībām, kurās attiecības tiek veidotas pēc bērnu-vecāku principa.

Šādās attiecībās partneri cenšas “papildināt” tās vajadzības, kuras viņiem savā laikā nav izdevies saņemt no vecākiem. Starp šādām vajadzībām vadošās ir vajadzība pēc beznosacījumu mīlestības un beznosacījumu pieņemšanas. Šo vajadzību nozīmīguma dēļ cilvēkam vairāk “pieaugušo” vajadzību nevar konkurēt ar iepriekš minētajām, un šādas laulības bieži vien ir ļoti stabilas.



Nav viegli izkļūt no “mirušām” attiecībām saviem spēkiem.

Dažkārt stimuls lēmuma pieņemšanai var būt dzīves krīze, kurā aktualizējas eksistenciāli faktori: bailes dzīvot nepareizu dzīvi un ar nepareizu cilvēku. Šīs bailes ir neizbēgams pieaugušo vecuma krīžu pavadonis. Tomēr tās var kļūt par pārmaiņu motivējošu faktoru tikai tad, ja indivīds tās apzinās un izjūt. Un dažreiz diemžēl tam nav laika.

LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!

Sieviete, kas ir atkarīga no attiecībām. Varbūt tev piemīt šīs piecas pazīmes?

Kāpēc pārmērīga laipnība var sagraut attiecības? Septiņas brīdinošas pazīmes

Sešas (liktenīgas) kļūdas, kuras pieļaujam attiecību sākumā

Desmit lietas, ko labi vīrieši nekad nedara attiecībās