Foto – Pixabay
Mūsu mātes mūs pietiekami nemīlēja. Mēs dzemdējām savus bērnus, un mums ir visas iespējas viņus nemīlēt…
Mūsu vecmāmiņas nav pietiekami mīlējušas mūsu mātes. Mūsu mātes mūs pietiekami nemīlēja. Mēs dzemdējām savus bērnus, un mums ir visas iespējas viņus nemīlēt. Kā pārraut apburto loku, stāsta psiholoģe Olga Saveļjeva.
Mūsu vecmāmiņām nepatīk mūsu mātes. Mūsu vecmāmiņas pietiekami nemīlēja mūsu mātes. Viņām nebija laika: viņas strādāja, atjaunoja kara izpostītās pilsētas. Kad nebija, kur dzīvot un ko ēst, nebija laika izklaidēm un rotaļām… Mūsu mātes uzauga mīlestības deficītā. Neizskūpstīti vaigi, sasaluši pleci… Meitenes aizmirstas caurvējā.
Šīs meitenes izauga, un viņām bija bērni, kuru mīlestību tās gaidīja, lai kompensētu caurvēju gadus.
Bankā var veikt noguldījumu un pēc tam atgriezties pēc dividendēm. Bet bērni nav banka. Nevajag ieguldīt bērnos dividenžu dēļ, bet gan viņu pašu dēļ. Šāda veida ieguldījumi ir iekšēji.
Mīlēt ir vieglāk un dziedinošāk nekā nemīlēt. Vientulība ir tad, ja nav neviena, ko mīlēt. Un tavas mīlestības rezerves, pārklātas ar aizmirstības putekļiem, sapelē. Un jūs padarāt sevi par mīlestības objektu, lai notrauktu šos putekļusi un liktu mīlestībai strādāt. Izmantojiet to lietderīgi.
Reiz es veikalā samaksāju ar karti par kādu preci un uzreiz saņēmu daļu naudas atpakaļ uz kartes. To sauc par kešbeku. Tas ir ļoti jauki. Bērnu mīlestība ir kā naudas atmaksa jeb kešbeks.
Tas ir jauks bonuss. Bet ne pienākums.
Mana māte mēdza teikt: “Es tevī ieguldīju visu savu dzīvi.” Viņa ar to domāja, ka smagi strādāja, lai man būtu viss. Mamma vēlas dividendes. Bet tā bija viņas izvēle. Viņa lika savu dzīvi uz to, ko pati izvēlējās. Par to, kāda viņa bija. Tāpēc viņa lika savu dzīvi uz sevi. Ne uz mani, pārvirzījuma bultiņas nav vajadzīgas.
Redzi, māte, tu mani neesi dzemdējusi sev, tu dzemdēji mani. Es nevaru mīlēt tevi, mamma, kā tava mamma. Es varu mīlēt tevi kā tava meita.
Es neņemu tevi savās rokās, tu ņem mani savās rokās. Un tava māte tevi paņem rokās. Bet viņas jau sen vairs nav, un tas nozīmē, ka neviens tevi neņem rokās. Un mātes nāk pie saviem bērniem un cenšas atgūt daļu mīlestības, lai sasildītos viņu plaukstās. Viņi raud, viņi ir nerātni, viņi ķeras pie kājām.
Bet mīlestību nevar nopelnīt, izlūgties vai iegūt. Tā neaug uz kara, aizvainojumu un aizvainojumu pelniem. Mīlestība ir gaisma. Vai jūs vēlaties, lai gaisma spīdētu? – Ieslēdziet to. Gaisma. Mīlestība. Jūs pats ģenerējat šo elektrību, griežat iekšējā dzinēja pedāļus – un spuldzīte iedegas. Tā spīd un silda.
Mūsu vecmāmiņas nav pietiekami mīlējušas mūsu mātes. Mūsu mātes mūs pietiekami nemīlēja.
Mēs dzemdējām savus bērnus, un mums ir visas iespējas viņus nemīlēt.
Nebeidzama dinastija ar hronisku mīlestības trūkumu.
Mēs vēlamies raudāt un turēt savus bērnus rokās. Un mīlēt viņus tik ļoti, cik vien spējam, bez dividendēm un atalgojuma.
Bet tikai tāpēc, ka viņiem ir vaigi, ko skūpstīt, un pleci, ko samīļot.
Un griezt, griezt šos pedāļus, lai mirgojošā gaisma būtu arvien spožāka un pārliecinošāk izgaismotu ceļu. Man un tiem, kurus es mīlu. Kas nozīmē, ka man nav vajadzīgi aizmirstības putekļi.
Kamēr vien man ir kāds, ko mīlēt, es mīlēšu viņu tādu, kāds viņš ir.
LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Mātes naids vienmēr ir skaudība. Ko iesākt meitai, skaidro psiholoģe
Viena vienīga lieta, kas meitenei jāmācās kopš bērnības
Gudri vecāki vai parasti vecāki. Kā neapgriezt savam bērnam spārnus?
Bērni ir vecāku karma. Mācies un izdari secinājumus!