Suzanna sāka dzert divpasmit gados. Vai baisa bērnība ir spriedums?

15-06-2019

Foto – Pixabay

Kad psihologs Frīdrihs Lozels iepazina Suzannu, viņa bija 15 gadus veca. Tas bija deviņdesmito gadu sākums. Losels strādāja Bīlefeldes Universitātē par profesoru. Tolaik psihologi sāka pētīt cilvēka stiprās puses tā vietā, lai pētītu viņu vājības.

Viņi gribēja iepazīt viņu potenciālus — izdibināt, kā tie risina svarīgas problēmas, neupurējot tam savu psihisko veselību. To vajadzēja pavisam noteikti izdibināt, nolēma zinātnieki, kad pētīja cilvēkus, kuri pārvarējuši īpaši lielus izaicinājumus. Tāpēc viņi sameklēja testiem pusaudžus ar dažādām problēmām.

NO KRISTĪNAS BERNDTAS GRĀMATAS “DZĪVESSPĒKS”

Tādus viņi atrada sabiedrības daļā, kurā narkotikas un vardarbība bija ikdienas sastāvdaļa, ģimenēs nebija kāda vecāka un atlikušais no tiem audzi nāšanu atstāja novārtā. Tāda jauniete bija Suzanna. Viņa bija viena no tiem, kura par spīti visam nebija uzveikta. Turklāt viņas bērnība bija tāda, ka noderētu par sižetu baisam stāstam, kādus var redzēt tikai kino.

Tēvs savas bēdas un atmiņas par paša slikto bērnību slīcināja alkoholā; māte, lai tikai kaut kā paciestu savu eksistenci, ik dienu lietoja tik daudz tablešu, ka tās izpostīja viņas dvēseli. Kad Suzannai apritēja pieci gadi, uzplaiksnīja sīks cerību stariņš: viņas vecāki šķīrās. Tomēr māte sameklēja sev citus vīriešus — katru reizi citu, kurš pret Suzannu izturējās slikti vai pagalam slikti.

Viens, no kura māte dzemdēja trešo bērnu, viņu apprecēja. Tas gan nebija labākais no viņas neskaitāmajiem mīļākajiem. Patēvs slikti izturējās pret bērnu un māti. Tā Suzanna jau 12 gadu vecumā sāka pārmērīgi lietot alkoholu — tas, kā izrādījās, nemaz nebija tik ļauni. Jo tādā veidā viņa vismaz nokļuva tiesībsargu uzmanības lokā.

Tāpēc, kad policija jaunieti atkārtoti aizturēja smagi piedzērušos, Jauniešu labklājības iestāde viņu ievietoja patversmē. Beidzot viņai dzīvē paveicās — viņa nonāca pie audžumātes, ar kuru izveidojās labas attiecības, kura viņu saprata, uzklausīja viņas bēdas, dalījās ar viņu savā pieredzē un atbalstīja.

Suzannai vairs nebija vajadzīgs alkohols, viņa atkal sāka apmeklēt skolu, pat iestājās ģimnāzijā, un viņai bija daudzveidīga pusaudža dzīve, savi draugi un dažādas intereses. Suzanna bija viena no 146 smagos apstākļos dzīvojošajiem jauniešiem, kurus Frīdrihs Lozels aptaujāja kopā ar līdzstrādnieci Dorisu Benderi deviņdesmitajos gados “Bīlefeldes neievainojamības pētījumu” ietvaros.

80 no šiem jaunajiem patversmes ļaudīm pameta skolu, sāka lietot narkotikas vai arī kļuva vardarbīgi. Tomēr gandrīz puse no viņiem spēja savu baiso bērnību atstāt pagātnē, neattīstoties psihiskai saslimšanai vai arī ilgstoši nenokļūstot policijas redzeslokā.

loading...