Foto – Pixabay
Daži bērni pārāk agri kļūst pieauguši. Viņi pārāk agri pieauga, jo viņiem blakus nebija uzticamu pieaugušo, vecāku, uz kuriem viņi varētu paļauties.
Tas notiek, pateicoties pašaizsardzības spējām, kas palīdzēja viņiem izdzīvot bērnībā. Bet cena, ko par to maksā, ir ļoti augsta.
Ir daži bērni, kas ir uzauguši pārāk agri. Viņi uzauga pārāk agri, jo viņiem nebija ap viņiem uzticamu pieaugušo, vecāku, uz kuriem viņi varētu paļauties.
Dzerošs, neprognozējams, reizēm iereibis, reizēm skaidrā prātā tētis.
Māte, kas viņus piecu gadu vecumā atstāja pieskatīt mazo brāli un sodīja, ja meita pietiekami labi nepildīja savus “mātes” pienākumus.
Tētis, kurš pēkšņi varēja kļūt nikns un nopērt. Infantilā mamma, nespējīga pieņemt lēmumus, mūžīgi aizvainota, atbildību par savu stāvokli novelkot uz bērnu.
Mamma un tētis, kas vardarbīgi strīdas, ļoti nestabils pāris.
Nav svarīgi, kādi viņi bija. Svarīgi ir tas, ka viņi bija neprognozējami, un viņu tuvumā nebija droši atrasties. Un, kad bija nedroši, valdīja trauksme un bezpalīdzība. Tik daudz, ka bērnībā šīs sajūtas nav iespējams izturēt, vēl jo vairāk, ja esi viens.
Un tad bērns iemanto spēju, kas viņam palīdz izdzīvot. Viņš sāk ļoti uzmanīgi vērot savus vecākus, cenšoties paredzēt viņu uzvedību. Un ne tikai paredzēt, bet arī ietekmēt šo uzvedību. “Ja es darīšu tā, mamma nedusmosies.” “Ja es darīšu tā, mamma neraudās.” “Ja es tā darīšu, tētis nāks mājās nepiedzēries.”
Šī iluzorā kontrole pār citiem, no vienas puses, ir ļoti svarīga, jo ļauj bērna psihei pilnībā nesabrukt.
Pārliecība, ka viņš kaut kādā veidā var kontrolēt vecāku uzvedību, palīdz viņam tikt galā ar izmisumu un bezpalīdzību.
Kad bezcerība par to, kas notiek ģimenē, draud pārņemt savā varā, veids, kā sev palīdzēt, bieži vien ir cerība, ka “es varu ietekmēt un pārveidot savus vecākus”.
Un paldies šim aizsardzības mehānismam par to, ka viņi izdzīvoja bērnībā. Bet cena, ko par to jāmaksā, ir ļoti augsta.
Pirmkārt, notiek zināma psihes “sašķelšanās”. Viena daļa, kurā sakrājusies visa bērnības bezpalīdzības, atkarības, trauksmes, izmisuma pieredze, ir “iesaldēta”, bet otra daļa, pseidopasaules, kontrolējošā, atbildīgā par visu pasauli, ir hipertrofēta.
Bet, tā kā nav iespējams iesaldēt vienas sajūtas, neiesaldējot citas, cieš visa “bērnišķīgā”, jūtošā daļa. Šādi cilvēki bieži vien izskatās “ļoti nobrieduši” vai izskatās kā sastinguši, ar sava veida masku uz sejas. Starp citu, bieži vien tā ir “pozitīvisma” maska.
Otrkārt, enerģija, kas bērnībā būtu jātērē sevis un pasaules iepazīšanai, izrādās, tiek novirzīta uz trauksmainu citu cilvēku izziņu/skenēšanu.
Cilvēks ļoti maz zina par sevi un reālo pasauli, viņa dziļākās pārliecības paliek tādas pašas kā bērnībā.
Bērna iekšējais priekšstats par sevi un pasauli paliek nemainīgs: “Pasaule ir neparedzama un nedroša, un es tajā esmu atkarīgs un bezpalīdzīgs”.
Treškārt, tā kā bērns nezina, ka viņam nav iespējams pārtaisīt savus vecākus – kļūt par vecāku vecāku ir neiespējams uzdevums, viņš uzņemsies “neveiksmi” pārtaisīt uz sava rēķina: “Man neizdevās, tas esmu es.”
Un bērns aug ar sajūtu, ka nav pietiekami labs, ka nav pietiekami centies, ka ir izgāzies. Viņš mēģinās atkal un atkal, bēgot no izmisuma un bezcerības. Un atkal tiks konfrontēts ar to, ka viņam neizdodas. No tā rodas liela vainas apziņa un nogurums.
Ceturtkārt, tā kā cilvēks jau bērnībā ir saskāries ar pārmērīgu neprognozējamību, viņš to vairs nespēj panest. Tāpēc viņš izvēlas to, pie kā ir pieradis.
Pazīstamais, pat ja tas ir briesmīgs, ir mazāk biedējošs nekā nezināmais. Un šāds cilvēks izvēlēsies (protams, neapzināti) to, pie kā viņš ir pieradis savā vecāku ģimenē. Tas izskaidro, kāpēc alkoholiķu bērni bieži nonāk laulības attiecībās ar atkarīgiem partneriem.
Veselīgākas attiecības cilvēkam būs nezināmas un tāpēc bīstamas.
Piektkārt, viņam būs ļoti grūti atbrīvoties no pārmērīgas uzmanības pret citiem cilvēkiem un pārmērīgas kontroles. To viņš ļoti labi iemācījās bērnībā. Un tas traucēs viņa pašsajūtai attiecībās, rūpējoties par savām vajadzībām.
Tas traucēs arī citiem cilvēkiem attiecībās ar viņu: vai nu viņi infantilizēsies, pārliekot visu atbildību par sevi uz kontrolējošo “mammu”, vai arī izjutīs lielu dusmas un aizies no šādām attiecībām.
Sekas, ko rada pārāk agra pieaugšana un pārāk lielas atbildības uzņemšanās par saviem vecākiem, var uzskaitīt atkal un atkal. Skaidrs ir viens – ar viņiem ir grūti sadzīvot, ir liels nogurums.
Psihoterapija ar šādiem cilvēkiem ir ilgs process. Var paiet ilgs laiks, līdz cilvēks saprot, ka, cenšoties kontrolēt otru cilvēku, viņš bēg no savām nepanesamajām sajūtām.
Paiet ilgs laiks, kamēr cilvēks jūtas pietiekami droši, lai atgrieztos pie šīm “iesaldētajām” izmisuma, trauksmes, bezcerības sajūtām. Lai atgrieztos, lai beidzot nožēlotu nespēju kaut ko mainīt, ar kaut ko tikt galā.
Sēras, lai pieņemtu: “Es nevaru kontrolēt savus vecākus, es nevaru kontrolēt pasauli. Tā nav mana atbildība. Tas ir neiespējams uzdevums.”
Pieņemt to, lai beidzot izcīnītu savu vietu attiecībās un savu atbildību: par sevi un savu dzīvi. Lai sāktu dzīvot savu dzīvi, ieklausoties savās vēlmēs, savās sajūtās. Dzīvot neparedzamā pasaulē un izturēt neparedzamību. Un varbūt pat sākt to izbaudīt un būt pārsteigtiem.
LASIET ARĪ ŠOS RAKSTUS!
Kāpēc pārmērīga laipnība var sagraut attiecības? Septiņas brīdinošas pazīmes
Bērni ir vecāku karma. Mācies un izdari secinājumus!
Bērnam jāzina vārds “nedrīkst”. Ineses Ziņģītes padomi jaunajiem vecākiem
Bērnu greizsirdība uz brāļiem, māsām un pretējā dzimuma vecāku. Kā rīkoties?
Kā audzināt katrā zodiaka zīmē dzimušu bērnu? Ceļvedis vecākiem