Nomocītās sunes Mijas stāsts. Otrā daļa “Cīņa par dzīvību” (FOTO)

09-02-2020

Ekrānšāviņš no https://www.facebook.com/jelgavasdzivniekupatversme/

Jau vēstījām, ka Jelgavas LLU VMF Mazo Dzīvnieku Patversmē nesen nonāca ļoti nomocīta sune, viņas dzīvība burtiski karājās mata galā.

RAKSTA PIRMO DAĻU LASI ŠEIT!

Pēc stabilizēšanas, izmeklējumu veikšanas un analīžu nolasīšanas sākās smags un piņķerīgs, nervozs darbs. Daudzas lietas, kuras būtu nepieciešams veikt, darīt nedrīkstēja un ļoti nepieciešamos medikamentus pielietot nevarēja, jo kuce bija pārāk vārga, lai to izturētu.

Ēst un dzert viņa atteicās, tādēļ no pirmā brīža, skrupulozi kalkulējot devas un vērojot rādītājus, Mija tika barota intravenozi ( jā, kā neiznēsātie zīdainīši vai komā esošie utml. – ar speciālu maisījumu, kas aizstāj normālu ēdināšanu, labi, ka mūsu klīnikai bija šī iespēja un jau atstrādāta pieredze).

Uzmanīta tika 24/7, ik pa laikam noņemot analīzes, lai redzētu, kas ar suneni notiek. Glābšanas operāciju vadīja mūsu patversmes zelta veterinārste, piedalījās visi klīnikas speciālisti, personāls un studenti, gan sava darba laikā, gan ārpus tā.

Un Mija atbildēja ar vēlmi veseļoties! Un izrādījās ārkārtīgi maigs un piekļāvīgs suns, ar milzu pacietību pārcieta visas procedūras un mazgāšanas (kad jau varēja nostāvēt kājās), lai noberztu atmirušo, kašķa saēsto ādu, kopā ar smirdoņu. Pēc nepilnas nedēļas Mijai pamazām atgriezās vēlme ēst pašai – un atkal dozēti, speciāli, uzmanīgi, uzraugot,ko teiks kuces puncis.

Šajās nedēļās un mēnešos gāja kā pa kalniem – bija bažas, ka sunene paliks bez acīm, jo novājēšanas un dehidratācijas dēļ Mijas plakstiņi bija iekrituši, ieliekušies, kļuvuši par “svešķermeni” un tā rezultātā radušās plašas radzenes čūlas, gatavas kuru katru pāriet ļaunākajā.

Operēt, lai situāciju kā saglābtu operatīvi, sunenes stāvokļa dēļ nevarēja, tikai, oftalmologa kontrolē, pilināt zāles ik pa dažām stundām un cerēt uz labāko. Izdevās, lai arī to var par mazu brīnumu uzskatīt! Pamazām, soli pa solītim, Mijas lietas gāja uz labo pusi, lai arī ik pa brīdim gadījās atkritieni.



Sāpīgākais – veicot papildu analīzes, lai tiktu skaidrībā ar nelāgām aizdomām, noskaidrojās, ka Mija gluži sveikā cauri netiks – tika konstatēta autoimūna saslimšana, tātad zāles un speciālā barība jālieto visu mūžu.

Kamēr divas nedēļas gaidījām no speciālistiem analīžu rezultātus, turējām īkšķus, bet visu jau nevar gribēt. Jau tā ir brīnumaini, ja paskatās uz Mijas slimības vēsturi – dienas kartiņām, analīžu kaudzēm, izmeklējumu rezultātiem un slēdzieniem – tāda normāla A4 telefonu grāmata sanāk.

Uz patversmes telpām no LLU VK klīnikas stacionāra Mija pārcēlās 2.janvārī, kopumā pēc 58 dienām, 17.janvārī pārgāja patversmes īpašumā un nu pilnīgi viss ir uz mūsu ziņā. Un nu lūgsim visu palīdzību, lai varam turpināt.

Jā, NVA pieņēma apmaksai mūsu piestādīto rēķinu par klīnikas pakalpojumiem, tātad tā sadaļa, bez kā nu nekādīgi nevarēja iztikt, tiks segta. Tikai paši mēs zinām, cik daudz no mūsu veterinārārstu, speciālistu un personāla puses tika darīts, necerot uz apmaksu, bet tikai tāpēc, ka sirds īstajā vietā.

loading...