No bēgļu meitenes līdz Latvijas prezidentei. Vīķes-Freibergas intervija BBC

05-08-2019

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva

Mazā meitene, kas devās prom no kara izpostītās Latvijas, trimdā pavadīja vairāk nekā 50 gadu, bet drīz pēc atgriešanās dzimtenē kļuva par prezidenti, tā rakstu par bijušo Latvijas līderi Vairu Vīķi-Freibergu aizsāk raidorganizācija BBC.

Turklāt Vīķe-Freiberga bija pirmā sieviete prezidente bijušajā padomju blokā.

“Mani vecāki nekad neļāva man aizmirst, ka esmu latviete,” viņa sacīja intervijā BBC.
BBC atgādina, ka Latviju Otrā pasaules kara laikā iekaroja gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība.

Vīķe-Freibergai saglabājušās dzīvas atmiņas par šo haotisko laiku, īpaši 1944.gadu, kad padomju karaspēks ienāca Latvijā.

“Mani sajūsmināja karavīri, kas turēja rokās sažņaugtus sarkanus karogus. Vienā brīdī, kad viens no viņiem maršēja man garām, es pacēlu īkšķi un iesaucos “urā”!

Tajā brīdī es ieraudzīju, ka mana māte izplūda asarās un teica: “Lūdzu, bērniņ, nedari tā. Šī ir ļoti skumja diena Latvijai”.

Skarbā pieredze
Kad Vairai bija septiņi gadi, viņas ģimene vispirms devās uz kara izpostīto Vāciju. Pēc tam viņi pārcēlās un Francijas pārvaldīto Maroku, bet vēlāk – uz Kanādu.

Vaira atgriezās Latvijā tikai 1998.gadā, 60 gadu vecumā, un jau pēc astoņiem mēnešiem kļuva par valsts galvu.

Meitene atceras, kā 1944.gadā viņas tēvs klausījies “BBC World Service”, izmisīgi cenšoties saprast, kāda varētu būt kara virzība.

Vēlāk Vairas vecāki pieņēma sāpīgu lēmumu doties prom no Latvijas.

“Mēs iekāpām kuģī 1944.gada Vecgada naktī. Tas bija transporta kuģis ar karavīriem un bruņojumu, un, protams, ja to torpedētu, tas eksplodētu. Bet kuģī bija uzņemts zināms skaits civiliedzīvotāju, kas gribēja paglābties no komunisma par katru cenu. Latvieši sapulcējās uz klāja un dziedāja Latvijas himnu,” atmiņās dalās Vīķe-Freiberga.

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva

Vairas ģimene sasniedza bēgļu nometnes, kas bija izveidotas visā Vācijā. Dzīves apstākļi tur bija ļoti smagi, un Vairas 10 mēnešu vecā māsiņa saslima ar plaušu karsoni un nomira.

Pēc gada Vairas māte dzemdēja vēlreiz, šoreiz puisīti. Taču šo notikumu Vairas dzīvē aizēnoja vēl viena nežēlīga pieredze.

“18 gadīga meitene dzīvoja vienā istabā ar manu māti. Viņa bija dzemdējusi meitiņu, taču negribēja to. Viņa nevēlējās dot bērnam vārdu un negribēja neko kopīgu ar viņu, jo mazulis bija radies pēc tam, kad jaunieti grupveidā izvairoja krievu zaldāti,” stāsta Vīķe-Freiberga.

“Ikreiz, kad medmāsas atnesa šo nabaga bērnu mātei, viņa pagrieza seju pret sienu, raudāja un atteicās kontaktēties ar mazuli. Medmāsas deva meitenītei vārdu Māra, kas bija manas [mirušās] māsiņas vārds”.

“Un es domāju, ka tas viss ir pārāk nepanesami, jo šeit bija Mara, kas absolūti nebija gaidīta šajā pasaulē. Un mūsu Māra, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies, bet kas mums tika atņemta. Es sapratu, ka dzīve patiešām ir ļoti dīvaina un ļoti netaisnīga”, intervijā pauž bijusī Latvijas prezidente.

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva


Bailes tikt izprecinātai

Kad Vairai bija 11 gadu, viņas ģimene pārcēlās vēlreiz – šoreiz uz Kasablanku, Marokā.

“Nakts vidū mūs tādi kā bijām izmeta no kravas automobiļa mazā pagaidu ciematiņā. Tā bija pasaule miniatūrā. Tur bija franči, dažādi ārzemnieki, spāņi, itālieši un krievu emigranti no Šanhajas eiropiešu kvartāla”.

Kāds arābs, viens no Vairas tēva darbabiedriem, izteicās, ka meitene ir gatava izprecināšanai, lai gan viņa ir tikai bērns.

“Tētis atnāca mājās un stāstīja: “Viņš man solīja 15 000 franku pūra naudu. Un piedāvāja divus ēzeļus un liellopus, turpinot celt cenu. Un es teicu, ka viņa ir tikai bērns un viņai jāiet skolā. Viņš sacīja: ”Viss kārtībā, mēs vēlamies ļaut viņai pabeigt skolu”.

Vairas vecāki par to pasmējās, bet meiteni pārņēma satraucošas izjūtas.

Profesors seksists

Drīzumā Vairas ģimene pārcēlās uz Kanādu.
16 gadu vecumā jaunā sieviete dabūja darbu bankā un apmeklēja vakarskolu. Galu galā viņa iestājās Toronto universitātē, kur satika savu turpmāko dzīvesdraugu Imantu Freibergu, kas arī bija bēglis no Latvijas.

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva

Vaira studēja psiholoģiju un 1965.gadā ieguva doktora grādu.

Viņa ātri saprata, ka sievietes augstskolā tiek drīzāk paciestas, nevis vēlamas.

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva

“Mūsu dārgais profesors kādā seminārā sacīja: “Šajā doktorantūras programmā mums ir trīs sievietes, tas ir tāds zudums, jo viņas apprecēsies un viņām būs bērni, un faktiski aizņems vietu, kurā būtu vīrietis, kas kļūtu par patiesu zinātnieku”.

“Visas jaunietes, kas piedalījās seminārā, atcerējāmies šo izteikumu uz mūžu”.
Pēc Vīķes-Freibergas teiktā, viņas apņēmās pierādīt profesoram seksistam, ka “sievietes var gūt pat lielākus panākumus nekā vīrieši, kam viņš dod priekšroku”.

Vaira nostrādāja Monreālas universitātē 33 gadus. Viņa brīvi apguva piecas valodas un ir uzrakstījusi 10 grāmatu.

Visbeidzot atpakaļ dzimtenē

No Vairas Vīķes-Freibergas privātā arhīva

1998.gadā 60 gadu vecumā Vaira tika ievēlēta par emeritēto profesori un nolēma doties pensijā.
Taču kādu vakaru viņai zvanīja Latvijas premjerministrs un aicināja vadīt jaunu Latvijas institūtu.

Viņai tika teikts, ka tiek meklēts “kāds no latviešu diasporas, kas prot vairākas valodas, saprot rietumu mentalitāti, bet labi pārzina arī Latvijas kultūru”.

Taču pavisam neilgi pēc atgriešanās Latvijā Vīķe-Freiberga tika iesaistīta prezidenta vēlēšanu cīņā.

Lai piedalītos vēlēšanās, viņa atteicās no Kanādas pilsonības, un tikai astoņus mēnešus pēc atgriešanās kļuva par pirmo Latvijas sievieti prezidenti.

Vienā brīdī Vīķes-Freibergas popularitātes reitingi sasniedza pat 85%.

“Mani neinteresēja naudas taisīšana vai kas tamlīdzīgs, es vienkārši gribēju darīt darbu”.

“Un vairāki laikraksti ar lielu entuziasmu meklēja lietas, ko kritizēt, piemēram, ka esmu izšķērdīga un rietumos piekopusi luksusa dzīvesveidu. Totāli safabricējumi”.

“Es sapratu, ka tad, ja tu nevari uzticēties medijiem, tev tiešā veidā jāvēršas pie cilvēkiem un jārunā ar viņiem”.

Vīķei-Freibergai bija nozīmīga loma Latvijas ceļā gan uz NATO, gan Eiropas Savienību.

“Būt sievietei ir priekšrocība. Es atminos NATO samitu Stambulā – [ASV] prezidents [Džordžs] Bušs saņēma mani aiz elkoņa, jo man bija kurpes uz augstiem papēžiem. Ceļš bija grantains, un mēs lēni gājām uz priekšu”.

“Es izdarīju visu, lai viņam pastāstītu, cik svarīgi ir paplašināt NATO un nodrošināt, ka Latvija tiek iekļauta [šajā organizācijā], un cik lielu progresu esam panākuši un cik pilni apņēmības esam”.
Vīķes-Freibergas otrais prezidentūras termiņš beidzās 2007.gadā – vairākus mēnešus pirms viņas 70.dzimšanas dienas. Viņa ir līdzdibinājusi un vada Madrides klubu – bijušo valstu un valdību organizāciju ar mandātu veicināt demokrātisku līderību un pārvaldību.

Sagatavots pēc BBC

loading...