Nestandarta vīramāte. Sievietes stāsts, kas silda sirdi

15-08-2019


“Mana vīramāte Velta ir pilnīgi pretēja dažādos stāstos aprakstītajam tēlam,” raksta lasītāja Inese, kuru pamudināja vīramātes Alīdas teiktais. “Pirmkārt, neviens nepateiktu, ka viņai ir 55 gadi.

VĪRAMĀTES ALĪDAS STĀSTU “NEMĪLU MAZBĒRNUS, JO NECIEŠU VEDEKLU!” LASI ŠEIT.

Simpātiska, smaidīga, skaidrām acīm un skanīgu balsi, eleganta un kopta, pat uz veikalu dodas augstpapēžu kurpēs. Un tas pat nav galvenais – svarīgākais ir viņas attieksme pret dzīvi.”

Vīramāte bijusi kopā ar mums no pirmās kopdzīves dienas. Un neatceros, ka kādreiz būtu tā nopietni sastrīdējušās. Pakāpeniski viņa man kļuvusi pat tuvāka nekā mana pašas māte.

Kad piedzima mazā Amēlija, viņa kļuva gluži neaizstājama, jo mani vecāki dzīvo citā pilsētā. Īsta vecmāmiņa, lai gan pēc tādas nemaz neizskatās! Kāda viņas draudzene tādā pat vecumā atgādina jau īstu večiņu, trūkst tikai spieķīša un kūkuma mugurā… Turklāt ar veselību sievietei viss kārtībā, bet viņa labāk laiku pavada, aprunājot kaimiņus uz soliņa.

Mūsu vecmāmiņa ir kas pilnīgi pretējs. Reiz, kad Amēlija vēl apmeklēja jaunāko grupiņu bērnudārzā, Veltas kundze paziņoja, ka ar draudzenēm dodas mācīties smaiļot. “Tādas atlaides, grēks neizmantot,” viņa piebilda un devās pavadīt pāris dienas svaigā gaisā. Tas nekas, ka vecmāmiņa nekad neko tādu nebija darījusi – nekas, iemācīšos, kādi tur mani gadi!

Atbraukusi viņa mums rādīja video, kur dāmas pārvar nemaz ne tās mazākās krācītes. “Iedomājies, apgriezāmies vienreiz otrādi, ar visām mantām, vispirms pārbijāmies, bet pēc tam visu vakaru smējāmies!”

Pēc mēneša viņai radās ideja pamācīties sarīkojumu dejas: “Nodarbības trīs reizes nedēļā pa pusotrai stundai, pēc tam sauna un baseins, agrāk par deviņiem negaidiet!”

Lai netērētu laiku sabiedriskajā transportā, Veltas kundze nopirka lietotu auto un ātri vien iemanījās veikli braukt – autovadītājas tiesības viņa bija nokārtojusi jau sen, taču nebija prakses. Pat vīrs kasīja pakausi, skatoties, kā mamma veikli iejūtas satiksmē, pamanoties neko nepārkāpt, bet reizē klausoties iemīļoto mūziku.

Amēlijas sešu gadu dzimšanas dienā vecmāmiņa aizveda mazmeitu īstā pārgājienā ar teltīm. Meitēns, atbraucis mājās, staroja no laimes, tā ka mēs bijām gatavi piedot viņai mobilā telefona zonas neesamību tālajos laukos, kur notika pārgājiens.

No vīramātes iemācījos vēl kādu lietu – lai ģimene būtu laimīga un paēdusi, nav obligāti visu dienu jāstāv pie plīts, jācep un jāvāra vienā laidā. To var darīt, bet vai vienmēr vajag? Kad biju apslimusi, vīramāte aizgāja uz vietējo kulināriju, atnesa gatavu plovu un pīrādziņus. “Mums šodien būs uzbeku vakariņas,” viņa paziņoja. Tā tieši no vīramātes es mācos dzīvot tā, lai būtu labi gan ģimenei, gan pati nebūtu noskrējusies pelēka.

Mācoties no viņas, nemanāmi iesaistīju arī vīru palīdzībā mājas darbos, lai sestdien un svētdien varam ar ģimeni kaut ko aizbraukt.

Droši vien nav vērts pat pieminēt, ka, skatoties, kā viņas dēls un mans vīrs sazinās ar seniem draugiem soctīklos, arī viņai drīz sagribējās iemācīties rīkoties ar mūsdienu saziņas rīkiem. “Dēliņ, iemāci mani arī, gribu atrast vecās draudzenes!” Un tad tik sākās! Mājās parādījās vēl viens laptops, bet Veltas kundze pietvīkušiem vaigiem atjaunoja sen pajukušās jaunības dienu draudzības saites.

Ko gribu teikt ar šo stāstu? Novēlu mums visām kļūt par tādām vīramātēm kā manējā, bet vīramātēm – gūt vairāk prieka no SAVAS dzīves!

loading...