Nauda un laime, cik cieši tās īstenībā saistītas? Lietuviešu rakstnieces stāsts

05-07-2019

Cilvēka mantība ir proporcionāla lietām, bez kurām viņš var iztikt. HENRIJS DEIVIDS TORO Pozitīvisti, izaugsmes treneri, garīgie un citi jaunie hipiji mēdz kritizēt naudīgos cilvēkus. Es uzaugu vidusslāņa — inteliģentu zinātnieku — ģimenē.

Nekad nejutos nabadzīte, vienmēr pietika ēdiena un apģērba. Tiesa, kurpes nebija ļoti ērtas, taču papilnam konfekšu un saldējuma.

NO EVAS TOMBAKAS GRĀMATAS “LAIMES TABLETĪTES”

Agrās bērnība vasaras pavadīju vasaras mājā pilsētas nomalē. Tur man bija viss, ko par naudu nenopirksi: draudzenes, rudzupuķu un magoņu pļavas, peldēšanās upē.

Katru vasaru man iedzēla pa kādai bitei, un esmu to pateicīgi pieņēmusi kā vasaras iesvētību. Apprecoties man nebija nekādas mantas, tikai mīlestība, tikai mans dārgais. Sagaidī ju pirmdzimto Tomiņu, četrus gadus mitinājāmies pie vecākiem trīsistabu dzīvoklī Viļņas mikrorajonā. Mums ar Viktoru nebija naudas, lai atpūstos ārzemēs, taču mēs bijām viens otram.

Bija mūsu pastaigas, ar vienu roku stumjot bērna ratiņus, bet ar otru priecīgi čaukstinot “Pergales” konfektes. Bijām pieraduši pie pustukšiem veikaliem. Nekritām depresijā, kad pārtikas preču veikali vakaros bija tukši un tajos palikuši tikai šprotu konservi, vafeles un limonāde. Zivis nekad neesmu ēdusi, tāpēc šprotes mani nekārdināja.

Vafeles labi noderēja pastaigās, bet limonāde “Lebarde” un “Tarhūns” raisīja diezgan lielas simpātijas un ideāli derēja kokteiļos ar grādīgajiem dzērieniem. Dzīve aizritēja, rindās stāvot, un šķita, ka tas ir normāli, citādi nevar būt. Visvarenā parole bija imports. Der vai neder, kāda kuram daļa: netiks man, būs māsai, negribēs māsa — būs svētki draudzenes ielā.

Ārzemju mantiņa — lūk, cik nepretencioza bija laime. Pēc tam pienāca Neatkarība, bet reizē ar to darbs Lietuvas žurnālā “Ieva” un nauda. Par pirmo pirkumu nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka “gribu un varu”, kļuva sudrablapsas sieviešu puskažociņš un smilšu krāsas vīriešu lietusmētelis, tos ar Viktoru iegādājāmies kooperatīva veikalā uz kādas ielas stūra. Kažociņš maksāja ap trīssimt dolāru, lietusmētelis — uz pusi mazāk. Tā bija neticama nauda. Bet mēs sev to varējām atļauties!

Lietusmēteli Viktors novalkāja, bet puskažociņš mani priecēja tikai vienu sezonu. Šķiet, sapratu, ka nespēju nēsāt dzīvnieka kažoku, un tas tika redakcijas sekretārei. Kažoka izsole un simpātijas pret zaļajiem nepasargāja mani no vergošanas drēbēm. Nopelnījusi naudu, pieradu ar pirkumiem apslāpēt savu iedzimto nemieru, bailes, neapmierinātību ar sevi.

Nesākšu vispārināt, ka lielākā daļa iepirkšanās mānijas apsēsto ir prāta vai laimes apdalītie, lai gan izņēmumi visur gadās. Tomēr ticu: jo cilvēks laimīgāks, jo mazāku nozīmi viņš piešķir lietām un īpašumam. Iespēja kaut ko iegādāties, bez šaubām, ir brīvība. Bet laime ir nepieķerties, mācēt att eikties no tā, kas ir mazsvarīgs un nevajadzīgs.

Tomēr, lai to saprastu, pašam jāgūst pieredze. Patiešām neesmu snobs, kas pļāpā, ka bez naudas cilvēks var būt laimīgs. Finansiāla neatkarība palīdz cienīgāk dzīvot, atlaist savilkto jostu un vieglāk piepildīt sapņus. Jā, vienus nauda pārvērš par sīkstiem izmantotājiem, bet citu bagātība noder trūcīgajiem un nabadzības novārdzinātajiem. Palīdz radīt skaistāku un labāku pasauli.

Tagad aizver acis un iedomājies: tu uztraucies, par ko šajā mēnesī nomaksāsi komunālos pakalpojumus, un pēkšņi — hakunta matata (šī ir ļoti populāra frāze Zanzibārā un Kenijā un nozīmē “nekādu problēmu”)!

Nespēj noticēt savai laimei — kaut kādā mistiskā veidā tavā kontā iekrituši miljons eiro: varbūt tas ir bagāta sapņu zemes radinieka dāvinājums, varbūt laimēji loterijā vai saņēmi mantojumu. Nu, kā jūties? Ļauj minēt: tevi pārņēmusi eiforija, jūties laimīgākais cilvēks pasaulē. Visa spriedze pazudusi, s at raukums garām. Vairs nevajag lauzīt galvu, kur ņemt naudu dzīvošanai.

Tava izturēšanās kļūst cienīgāka, lepnāka, jo jau iztēlojies, kā savai ģimenei pavēstīsi: “Parīt visi lidosim uz Bahamu salām. Dzīvosim pieczvaigžņu viesnīcā. Viss ir ierēķināts.” Patīkami? Tev var piederēt viss, un tu vari neko nevēlēties. Man ir pazīstams tāds stāvoklis, kad pērc un lieto kā ideāls reklāmas kompānijas vienkāršs izpildītājs.

Izdod naudu, lai aizpildītu vidējo tukšumu, bet tas tikai izplešas un palielinās. Esmu pateicīga dzīvei par savu pieredzes paleti. Par to, ka zinu, ko nozīmē, kad tev ir un kad tev trūkst. Varēt un negribēt, gribēt un nevarēt. Man sirdij tuvs ir Koko Šaneles teiciens: “Ir cilvēki, kuriem ir nauda, un ir bagāti cilvēki.” Es vēlos būt bagāta visplašākajā nozīmē. Vēlos pati spēt apmaksāt v isus rēķinus un parādus. Vēlos būt laba mamma, laba sieva un laba pilsone. Īpašums man nerūp. Tikai nauda, ko budisti dēvē par zaļo enerģiju.

loading...