Mājas mīluļi: kā sadzīvot, lai visiem būtu labi?

21-11-2019


Ir cilvēki, kas dzīvniekus mīl, un ir tādi, kas ne ļoti. Ir ģimenes, kuras pat nespēj iedomāties, ka mājās nav ne kaķa, ne suņa. Bet mēdz būt arī citādi: uz paklāja guļ māmiņas mīļotais taksis, krēslā iekārtojies vecmāmiņas kaķis, pie loga būrīti trokšņo vectēva papagailīši, zem dīvāna kaut ko čaukstina krustmātes uzdāvinātais bruņrupucis, bet istabas stūrī sēž tēvs ar 10 gadus veco dēlēnu un klusībā neieredz visu šo zvērudārzu.

Kā noregulēt attiecības ar mājdzīvniekiem, ko no viņiem gaidīt? Un vispār – vai mājās nepieciešami visi šie zvēri un zvēriņi?

Speciālisti uzskata, ka mājdzīvnieki spēj dot daudz laba. Pirmkārt, tie noteikti paņems uz sevi daļu negatīvo emociju, pazeminās neirozes un depresijas attīstības risku. Otrkārt, mājdzīvnieku īpašniekiem paaugstinās atbildības izjūta un mainās arī attieksme pret dzīvi. Ir zināmi pat gadījumi, kad ar alkoholismu sirgstoši cilvēki spējuši atmest dzeršanu pēc tam, kad bija iegādājušies suni vai kaķi.
Treškārt, jebkurš kopīgs pienākums (dzīvnieciņa aprūpē tā vai citādi nāksies piedalīties visiem ģimenes locekļiem) tuvina un stiprina attiecības. Visbeidzot kontakts ar dzīvnieku paaugstina komunikācijas prasmi: sevišķi svarīgi tas ir kautrīgiem cilvēkiem, kuri ne vienmēr spēj atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem.

Turklāt eksistē pat medicīnas novirziens – animalterapija (dzīvnieku terapija). Piemēram, ar jāšanu zirga mugurā ārstē skoliozi un bērnu cerebrālo trieku, kaķi un suņi ļoti pozitīvi ietekmē sirds-asinsvadu un nervu sistēmu… Protams, ja kādam ģimenes loceklim ir alerģija pret dzīvniekiem, tā iegāde un turēšana atkrīt pati par sevi.

Bet, ja medicīniska rakstura ierobežojumi nepastāv, visai ģimenei kopīgi jāizlemj, ko viņi vislabprātāk vēlētos mājās turēt un kurš būs šā mājdzīvnieka galvenais aprūpētājs.

Piemēram, tēvs sapņo par skaistu vilku šķirnes suni – tādu, kā filmās redzētais Reksis vai Muhtars. Kāpēc gan ne, ja viņš ir gatavs uzņemties arī visas lielākās rūpes par suni. Galvenais, lai neviens pret tik prāva izmēra dzīvnieka ienākšanu ģimenē neiebilstu. Toties gados vecākam pārim piemērotāks būtu kāds augumā mazāks suņu cilts pārstāvis.

Ja veselība neļauj iet ar suni 2–3 reizes dienā pastaigā, tā vietā var iegādāties kaķi vai kādu putniņu. Vientuļam cilvēkam var ieteikt pievērsties akvārija zivtiņām – ja radīsies nepieciešamība aizbraukt, akvāriju vienmēr var uzticēt kaimiņiem vai draugiem. Taču ne katrs piekritīs pieņemt kaķi vai trokšņainu papagaili.

Daudzas ģimenes labprāt iegādātos kādu dzīvnieciņu bērnam, tikai nezina, ko izvēlēties. Šajā gadījumā daudz kas atkarīgs no bērna vecuma. Mazi bērni no dzīvnieciņa pirmām kārtām gaida atgriezenisko saikni, proti, tam jāreaģē uz glāstiem, jāprot parotaļāties un doties pie bērna, kad tas viņu pasaucis.

Pats par sevi saprotams, ka glāstīt bruņrupuci vai rotaļāties ar zivtiņām ir visai sarežģīti, nemaz jau nerunājot par to, ka nekādas pretreakcijas nebūs. Otrs, kas jāņem vērā, – bērni vēl nespēj kontrolēt ne savu fizisko spēku, ne emocijas, tāpēc mājdzīvnieks bieži vien kļūst par agresijas objektu no bērna puses.

Ņemot to visu vērā, pati labākā izvēle bērnam līdz 9–10 gadu vecumam ir kaķis vai suns. Iespējams, arī papagailis vai jūrascūciņa. Toties nav ieteicams iegādāties baltās pelītes, žurciņu vai kāmīti, jo bērns var tiem nodarīt pāri. Turklāt arī viņu mūža ilgums ir īss – maksimāli trīs gadi. Bet mājas mīluļa nāve bērnam vienmēr ir šoks.

Pēc 10 gadu vecuma, kad bērnam jau pieaugusi atbildības izjūta, attīstījusies zinātkāre, var iegādāties jebkuru dzīvnieciņu. Galvenais, lai viņa spēkos būtu to aprūpēt.

Daudzi uzskata, ka līdz ar dzīvnieka ienākšanu mājās obligāti parādās specifiska smaka, netīrība, nekārtība, ka no dzīvniekiem var inficēties ar dažādām slimībām. Kas attiecas uz nekārtību, tas ir aplam.

Protams, kamēr kucēns vai kaķēns aug, viņi var gan čības saplēst, gan tapetes noskrāpēt. Taču gluži tāpat uzvedas arī mazi bērni, bet mēs taču nežēlojamies, ka no viņiem viena vienīga nekārtība. Tiesa, ja ilgi netīra kaķa kastīti vai putna būrīti, smaka dzīvoklī nebūs visai patīkama. Bet tas jau atkarīgs tikai no saimniekiem.

Runājot par slimībām, šajā apgalvojumā ir daļa taisnības. Ar dažām dzīvnieku kaitēm tiešām var aplipt arī cilvēks, piemēram, limforektikulozi, felinozi (ko mēdz saukt arī par kaķa ieskrāpējuma slimību), dažām enteroinfekcijām, ēdi, helmintiem, trakumsērgu… Tāpēc, ja dzīvnieks ir iegādāts, jāievēro zināmi noteikumi.

* Ne retāk kā divreiz gadā jāveic profilaktiska dzīvnieku un visu ģimenes locekļi dehelmintācija (attārpošana).

* Dzīvnieks laikus jāvakcinē.

* Obligāti jāpaskaidro bērniem – ja dzīvnieku ilgi ņurca, viņš var arī sākt pretoties: iekost vai ieskrāpēt, turklāt runa nav tikai par suņiem un kaķiem – arī trusis, pelēns vai papagailītis var iekost tā, ka maz nešķitīs.

* Ja ir suns, pastaigas laikā nedrīkst pieļaut, lai tas kontaktētos ar klaiņojošiem ciltsbrāļiem vai citiem dzīvniekiem – no tiem var pārnest mājās daudz ko.

* Ja ir kaķis, kas laiku pa laikam tiek izlaists laukā, regulāri (ne retāk kā 3–4 reizes gadā) jāpārbauda, vai dzīvniekam nav felinozes ierosinātāju.

* Jebkura trauma, kas iegūta no dzīvnieka (kodums, ieskrāpējums), nekavējoties jāapstrādā ar jodu vai briljantzaļo šķīdumu. Īpaši tas attiecas uz reptiļu un grauzēju īpašniekiem: zalkša, bruņrupuča, peles, kāmīša kodieni ļoti bieži iekaist.

* Noteikti visai ģimenei reizi 5–6 gados jāvakcinējas pret stinguma krampjiem.

* Dzīvoklī biežāk jāveic mitrā uzkopšana.

Taču dzīve pierādījusi: ja cilvēks patiesi no sirds mīl dzīvnieku, inficēšanās notiek ārkārtīgi reti. Neviens to nespēj izskaidrot. Iespējams, šī mīlestība ieslēdz kādu imunitātes papildu mehānismu

loading...