Cilvēks ir Dieva mīļais bērns, radīts laimei. Bet kur tā pazūd?

21-01-2018

sieviete_ziema1

Atskatoties pagātnē mēs nereti ar skumjām secinām: kaut kur kaut kas nesanāca, nojuka, darbā neveicās, kā gribējās, un arī atpūsties neizdevās… Bet šķita, vēl tikai solis – un… Bet – nekā! Aizmuka laime, it kā nemaz nebūtu bijusi. Pakacināja un aizlidoja īstenot kāda cita sapņus. Bet tik ļoti gribējās kaut mazu brīnumiņu…

Un tā gadu no gada. Viss pēc viena scenārija, un mūsos pamazām sāk nostiprināties pārliecība, ka nekādi brīnumi
pasaulē nenotiek. Lai ko tu vēlētos, lai pēc kā tiektos, rezultāts viens – vilšanās.

Tad mēs sākam apskaust tos, kuriem sapņi piepildās, plāni nesabrūk, kuri, veiksmes aprūpēti, ar visu ir apmierināti, dzīvo pārticīgi un laimīgi. Kāpēc tieši mums tik ļoti neveicas? Ar ko mēs esam sliktāki par tiem citiem? Kur meklējams viņu noslēpums?

Būt nedaudz burvim
Viedie un filozofi vienprātīgi atzīst: cilvēks ir dievu (vai Dieva tā Kunga) mīļais bērns, kas radīts priekam un laimei. Tāpēc visa pasaule ar visām tās vērtībām un labumiem pieder cilvēkam. Katram no mums kopš piedzimšanas ir tiesības uz laimi. Visu, kas mums nepieciešams, Dievs (vai dievi) jau gādīgi sagatavojis, mums atliek tikai paņemt. Taču, lai paņemtu to, kas pienākas, pirmkārt, tas sev jāatļauj, un, otrkārt, jāatrod veids, kā to pareizi izdarīt, lai nevienu neaizvainotu.

Vēl vairāk: mūsu debesu aizbildņi tik ļoti mums uzticas, ka devuši mums tiesības pašiem noteikt savas laimes apjomus.

Ja uzskatām, ka esam cieņas un mīlestības cienīgi, – to arī saņemam. Ja uzskatām, ka mums ir visas tiesības pieaicināt talkā Veiksmi, – tā noteikti atnāks un nostāsies mūsu pusē. Ja esam pārliecināti, ka mūsu centieni un darbs nesīs augļus, tā arī notiks.

Bet, ja uzskatām sevi par niecību, nīgru neveiksminieku, neveiklu un netalantīgu diletantu, kas nav cienīgs saņemt pat kripatiņu laimes, tādi arī būsim. Un nekas mums nepalīdzēs, nekāda iejaukšanās no ārienes.

Kāpēc cilvēks ne no šā, ne no tā zaudē labu darbu? Kāpēc viņa idejas, pat visģeniālākās, neviens neuztver nopietni, bet cilvēki ar viņu nevēlas komunicēt? Tikai tāpēc, ka pats sevī nolēmis, ka nav to pelnījis, nav tā visa cienīgs! Nav pelnījis cieņu, rūpes, atsaucību, uzmanību, sapratni, mīlestību…

Kamēr vien viņš tā domā, visas runas par laimi un veiksmi ir tukša skaņa. Un tā tas turpināsies līdz brīdim, kamēr viņš nemainīs attieksmi pašam pret sevi, nemainīs savus uzskatus, neatļausies būs nedaudz burvis. Kad viņš sev to atļaus, atradīsies arī veidi, kā to izdarīt.

Taču par maz ir vēlēties abstraktu laimi. Jākonkretizē, kas tieši, lai justos patiesi laimīgs, vajadzīgs. Nauda? Talants? Karjera? Skaistums? Veiksme? Vai varbūt pilnai laimei pietrūkst kāda sena, ikdienas rūpēs un raizēs piemirsta, sapņa īstenojuma?

loading...