Ģimenes dzīves kāpumi un kritumi. Kādā ritmā dzīvojam?

19-12-2017


Ģimenei, gluži tāpat kā ikvienam cilvēkam, ir savs vecums, bet katram vecumam, kā zināms, – arī savas zemūdens straumes un akmeņi.

Ģimene, kas vēl tikai veidojas

Tie ir aptuveni pirmie divi kopdzīves gadi. Kopīgā laiviņa ir pametusi saulaina iemīlēšanās līča ūdeņus un izpeldējusi atklātā jūrā. Materiālās problēmas ģimenei vēl nav kļuvušas primāri nozīmīgas, toties tā ir ļoti ievainojama no cilvēcisko vērtību viedokļa, kuras, kā izrādās, katram ir citādas. Notiek pierīvēšanās, sarašana ar nesaprotamo un svešo. Katrs uz dzīvi raugās un notiekošo vērtē no sava “zvanu torņa”, jo kopīgais vēl nav uzcelts.

Tiek veidotas (vai neveidotas) arī attiecības ar jaunajiem radiem. Ne velti tieši šajā laika posmā notiek ļoti daudzu laulību šķiršanu. Šajā laikposmā ir vieglāk izšķirties arī tāpēc, ka vēl nav izveidojušies nekādi pienākumi vienam pret otru. Nav arī balasta, kas šo laiviņu turētu stingri uz ūdens un neļautu tai apgāzties stiprākā vējā vai nelielā vētrā, – nav bērnu.

Ģimene, kad tajā ienāk bērni

mazulis
Tas ir laimīgs posms, kad ģimenes kuģīša burās pūš pats labvēlīgākais ceļavējš. Jaunās ģimenes sirds ir bērniņš, un šī sirds sitas līdzeni, ritmiski, pat jautri. Mazuļa smaids aizskalo visus kopdzīves tumšos plankumus, pat stipri ieēdušies. Kopīgas rūpes par bērnu apvieno.

Ģimene, kurā ir pirmsskolas vecuma bērni


Tie ir bērni vecumā no trim līdz septiņiem gadiem. Ģimene sevi kā ģimeni jau ir apzinājusies – caur kopību, vienotību. Lomas tajā ir sadalītas: vīrs parasti ir maizes pelnītājs, sagādnieks, sieva – aizņemta ar bērniem, audzina tos, rūpējas par māju.

Šajā laulības dzīves periodā pār ģimenes galvu dažkārt mēdz savilkties tumši mākoņi: vīrietis jau ir pieradis pie domas, ka ir vīrs un tēvs, un viņam sāk parādīties ārpusģimenes intereses. Sieva, uz kuras pleciem apstākļi uzlikuši visus galvenos ģimenes pienākumus, sāk dominēt. Kopumā šo posmu varētu nosaukt par nosacīta līdzsvara vai nenoturīga miera periodu.

Ģimene ar jaunākā skolas vecuma bērniem

gimene

Šķiet, absolūti nekas neliecina par iespējamo vētru. Ģimene sen vairs nav divi plus mīlestības auglis. Šis auglis jau kļuvis par draisku un nerātnu, taču mīļu un simpātisku personību, kurai uzradušies savi rūpīgi sargāti noslēpumi un intereses. Šai personībai vairs nav vajadzīgas mātes nepārtrauktās rūpes, kuras dažkārt mēdz pat kaitināt. Beidzot radusies iespēja vairāk padomāt pašiem par sevi, atcerēties mīlestību. Vai tiešām tas ir viss, ko tā solījusi un devusi? Šīs monotoni vienādās dienas un naktis (attiecības ar vīru sen jau ir ierastā gultnē un kļuvušas ikdienišķas)?

Sievietei gribas, lai kāds par viņu kaut nedaudz pajūsmotu, gribas dzirdēt kādu komplimentu.
Nobriedušas sievietes seksualitātei ir milzīgs spēks. Parasti pirmie, kas pamana, ka māmiņa vairs pilnībā nepieder viņiem, ir bērni. Šis ir viens no sarežģītākajiem ģimenes dzīves posmiem.

Ģimene, kurā ir pusaudži

gimene_pusaudzi
Tie ir bērni vecumā no 11 gadiem līdz pat skolas beigšanai. Domas un rūpes par viņu nākotni ir spēcīgs, ģimeni apvienojošs faktors. Izveidojas un nostiprinās arī ģimenes attiecību vērtības izpratne. Ģimene kļūst par tādu kā miera saliņu mūžam kūsājošās un tik daudzveidīgās dzīves okeānā. Jēdziens MĀJA kļūst par primāro un galveno. Mājas nozīmē gaismu, siltumu, mieru, uzmanību, sapratni – visu, kas dzīvē ir pats labākais. Māju un tās iemītniekus it kā apņem kāds neredzams burvju aplis: nonācis tajā, jūties pasargāts un glābts. Tieši šis periods ģimenes dzīvē visvairāk atbilst jēdzienam “ģimenes laime”.

Ģimene, kas sāk dalīties

pusaudze
Bērni jau ir izauguši, viņiem jau ir 17 un vairāk. Tagad viņiem ir pašiem sava dzīve, viņi daudz vairāk laika pavada ārpus mājas. Varētu teikt, bērni ir kā maizes klaipam nogriezta šķēle: tā it kā pieder klaipam, bet ir pati par sevi. Nekādi spēki izaugušos bērnus vairs neatgriezīs bērnībā. Māja kļūs tukšāka.

Vecākiem šķiet, ka gadiem celtās un stiprinātās ģimenes sienas sāk jukt un brukt un teju viss sagāzīsies gruvešos. Tās ir emocijas, un tā nenotiek. Ar laiku atnāk sapratne, ka būtībā nekas nav mainījies – ja nu vienīgi ierastais dzīves ritms un apstākļi. Mājas mīlestība bērnos nav zudusi, to viņi saglabājuši un paņēmuši sev līdzi, lai kā veidotos viņu tālākā dzīve. Vēl vairāk – tieši šī mīlestība (un tikai tā) būs pamats, uz kuru aizgājušie bērni balstīs savu mīlestību un veidos savu dzīvi. Taču šī sapratne atnāk caur pārdzīvojumiem, kuru apjēgšanai un izpratnei vajadzīgs ilgs laiks, reizēm pat gadi.

Šajā ģimenei kritiskajā laikā laulātie draugi paliek vieni aci pret aci ar savu, viņuprāt, izjukušo dzīvi. Bērni tajā bija ieņēmuši tik daudz vietas, ka viņi ir pārliecināti – nekāds otra “bēdubrāļa” maigums šo tukšumu nespēs aizpildīt. Laulības saites šajā periodā kļūst vājākas.

Ģimene pēc bērnu aiziešanas


Vecāku attiecības sāk atklāties citā gaismā. Viņi ierauga viens otra seju, viņiem paveras grūti nodzīvotās dzīves (tieši viņu dzīves!) skaistums, kas katra sejā atstājis savas pēdas. Un atkal, tāpat kā kopdzīves sākumā, mazā ģimenes laiviņa klusi līdz pa saules apspīdētās miera ostas tīrajiem ūdeņiem.

Kad kopā nodzīvoti divi vai vairāk gadu desmiti, laulātie pilnībā apzinās sava dzīvesdrauga vienreizību un kļūst, kā mēdz teikt, par vienu veselu. Vai arī izšķiras, ja attiecības uzturēja tikai bērni un ieradums.

loading...