Kā Inesei Ziņģītei lapsa nokoda pirkstu un ko tas mums māca. Patiess stāsts

03-10-2019

Ineses Ziņģītes arhīva foto

Diezgan biedējošs piemērs no manas dzīves. Es kļūdos samērā reti, bet ir noticis tā, ka trūkst daļa pirksta… Reiz ļoti aukstā ziemas vakarā atgriezos no Rīgas uz savu Vid zemi. Bija vēl ātri jāienes malka, tāpēc devos uz šķūnīti, nepaņēmusi līdzi lukturīti. Šķita, sniegs tik balts, gaismas pietiek.

Cepuri un cimdus atstājusi pie mājas, lai nenosmērētu, pa taciņu devos uz šķūni — negribējās iet vēl pārģērbties, jo divas dienas biju smagi strādājusi, vadot nodarbības otrā Latvijas malā, Liepājā. Malkas šķūnītis man ir kādus trīsdesmit metrus zemāk upes krastā.

VAIRĀK LASI INESES ZIŅĢĪTES GRĀMATĀ “AUG CILVĒKS”!

Ja ir ļoti slidens, savā vecumā nekautrējos līdz tam šļūkt uz dibena. Bet toreiz gluži labi tiku līdz šķūnim visos augstpapēžu zābakos. Bet — kā stiepju roku pēc malkas, tā kāds tajā ieķeras un iekožas līdz kaulam!

Vēl tagad jūtu to drausmīgo skaņu, kā šņerkst kauli. Kā es kliedzu! Šķita, ka Nītaures baznīcā jumts nocelsies.

Bija jau vēls vakars, atbrauca ātrie un mani aizveda uz mikroķirurģijas nodaļu Rīgā. Slavenie dakteri brāļi Krustiņi veica trīs operācijas, lai glābtu, ko vēl varēja saglābt. Laikā, kamēr biju slimnīcā, mani jau iesauca par Lapsu. “Nāc šurp, Lapsa,” māsiņas aicināja uz injekcijām.

Turklāt vēl bija iznākusi mana pirmā grāmata, ko varēja nopirkt turpat slimnīcas veikaliņā; tā nu kļuvu par īstu slavenību. Bet kur tas āķis? Tajā miskastē, kas galvā! Ja sievietes domā, ka viņas ir tik gudras un tik visu varošas, gribas pavaicāt: mīlulīt, vai tu kādreiz domu esi līdz galam izdomājusi? Visbiežāk ne.

Ja mana pirmā doma — atstāt cimdus un cepuri pie mājas, lai nenosmērētu, vēl bija novesta līdz galam, tad otru domu, ka jāpaņem arī lukturis, tā arī atstāju nepabeigtu. Es taču neņēmu vērā, ka šķūnī būs tumšs, jo tur sniega baltums neiespīdēs.

Lai sievietei galvā nebūtu miskaste, doma jāizdomā līdz galam.

Tāpēc pieaugušai sievietei, kura negrib būt viena, bet dzīvot kopā ar vīrieti, arī vajadzētu savu “burtnīciņu”. Man tāda ir. Tajā katru dienu ierakstu, ko gribēju izdarīt, bet neizdarīju. Ko izdomāju, bet ne līdz galam. Vēl kāds piemērs par šo pašu tēmu. Ejot uz veikalu, kas no manas mājas ir četru kilometru attālumā, ievēroju skaisti sausu, nolūzušu egli. Ņemšu zāģi, iešu atpakaļ, sazāģēšu malkai! Atnāku mājās un aizmirstu. Taisu kafiju, dzeru, ēdu…

Pēc nedēļas eju atkal garām tai vietai, kad atkal atceros par egli. Bet, protams, nebiju izdomājusi līdz galam, ka zāģi vajag uzasināt, vispirms izcirst sīkos kociņus līdz lielajai eglei, jo tur ceļš neiet. Tāpēc pareizāk būtu bijis burtnīciņā ierakstīt: nekas neiznāks no egles zāģēšanas, jo zāģim jāiztrin zobi, bet pēc tam jāiet i zpļaut krūmi. Tāpēc parasti cenšos ierakstīt, ko izdomāju un izdarīju, izdomāju un neizdarīju, un tā tālāk.

Reizēm iznāk kā ar egli, kad secinājums ir skaidrs — “neizdomāju” un tāpēc “neizdarīju”. Ja mēs tā sevi kontrolētu, nekas ar mums nenotiktu. Kā iepriekš pieminētajā piemērā par sievu un Robertiņu. Tā gribas piezvanīt! Bet ko es viņam teikšu? Te var palīdzēt burtnīciņa.

Ja izdomā domu līdz galam un saproti, ka ir ko teikt, zvani, ja ne, — nomierinies. Vīriešiem tādas miskastes galvā tomēr nav. Ja galvā ienāk kāda doma, vīrietis parasti tūlīt r īkojas, piezvana, sarunā vai izdara.

Turpretī sieviete, piemēram, gatavojot ēst, savu domu patur galvā. Bet kas gan tur labs var iznākt, divus darbus tomēr nevar darīt vienlaikus.

Tieši šī iemesla dēļ ar maziem bērniem notiek dažādi nelaimes gadījumi. Te slēpjas zināma bīstamība. Ja pāris ikdienas iepirkšanos un citus mājsaimniecība s darbus veic kopā, viss ir kārtībā, harmonija saglabājas.

Ja galvenais saimnieks un sagādnieks ir vīrietis, sieviete pārvēršas par prasītāju, kas nav klāt lēmuma pieņemšanas procesā un kurai tāpēc bieži vien grūti tos pieņemt.

CITAS INESES ZIŅĢĪTES ATZIŅAS ŠAJOS RAKSTOS

1. KĀ VEIDOT BĒRNAM VESELĪGU ATTIEKSMI PRET ĶERMENI

2. KĀ VIEGLI PANĀKT, LAI JAUNDZIMUŠAIS NOGUĻ VISU NAKTI

3. JAUNAJAI MĀMIŅAI JĀBŪT SMUKAI

loading...