Juvelieris un dziednieks Oļegs Auzers: Līdzjūtība ir bīstama!

21-09-2019


Kad cilvēks kaut ko zaudējis vai saslimis, viņš saskaras ar vienu no sliktākajām lietām, kas var notikt, un tā ir līdzjū tība. Briesmas slēpjas tieši tajā, ka cietušajam tā ir patīkama.

Ja esmu sasitis kāju, mani žēlo, bet zemapziņā tas ierakstās kā laba ziņa — lieliski, esmu sasitis kāju un saņemu visu šo uzmanību!

VAIRĀK LASI OĻEGA AUZERA GRĀMATĀ “MANS SUDRABA CEĻŠ APZIŅĀ”

Kāda mana paciente, spēlējoties ar bērnu parkā, bija uzkāpusi uz soliņa un lēkāja, lai sasildītos. Kāja ieslīdēja starp dēlīšiem, viņa paklupa un pēc mirkļa jau dzirdēja, kā lūst kauls. Pirmā doma, kā viņa pati atklāja: super, vīrs uz slimnīcu atnesīs ziedus! Bērnu traumatisms ir proporcionāls vecāku līdzjūtībai.

Tajos brīžos, kad viss kārtībā, vecāki tik lielu mīļumu neizrāda, drīzāk seko pienākumu izpildei — lai labi mācītos, sakārtotu savu istabu un nomazgātu traukus. “Zemapziņa” dod signālu, ka mīļuma saņemšanai vajadzīgas traumas, nevis labas atzīmes! Un bērns kļūst nepiesardzīgs, iedzīvojas sasitumos un traumās šī viena iemesla dēļ — lai saņemtu līdzjūtību.

Vēl kāds piemērs, kāpēc līdzjūtība ir bīstama: kāds puika sāka raustīt valodu pēc liela pārdzīvojuma, jo viņam bija šķitis, ka automašīna brauc virsū vīrietim, kas to remontēja.

Patiesībā nekas briesmīgs nebija noticis, bet uztraukums vienalga bijis spēcīgs. Vecāki zēnu vadāja pie ārstiem, bet bez panākumiem. Kad pienāca laiks sākt iet skolā, mamma rakstīja skolotājiem zīmes, lai nesauc viņas dēlu atbildēt valodas defekta dēļ. Arī līdzjūtīgā skolotāja mēdza pienākt klāt, noglaudīt galvu, nosaukt par labu puisīti, neskopoties ar labām atzīmēm.

Bērnam zemapziņā veidojas pārliecība, ka raustīt valodu ir labi. Tāpat arī uz veikalu un citur puika tika sūtīts ar zīmīti kabatā. Un visur viņš saņēma līdzjūtību, kas padarīja cieto pārliecību par valodas raustīšanas labumu vēl stingrāku un smagāku.

Paiet gadi, puisis grib veidot attiecības, bet nekādi neizdodas saņemties, jo traucē valodas raustīšana. Arī konsultācijas pie dažādiem pašmāju un ārzemju speciālistiem nedod rezultātus.

Visbeidzot, izmantojot noteiktu tehniku, problēma tika atrisināta. Mēs kopā izskatījām viņa dzīvē pieredzēto un atradām problēmas cēloni, izrunājām visas līdzjūtības, kādas viņš jebkad saņēmis. Ar to arī problēma bija atrisināta!

Tātad līdzjūtība kavē cilvēka atveseļošanos, it kā “notur” slimību. Ja ar tuvinieku noticis kas slikts veselības vai citā ziņā, galvenais ir rīkoties, lai viņa stāvokli uzlabotu, bet ar līdzjūtības izteikšanu gan nedrīkst steigties.

Jāsniedz visa iespējamā palīdzība, tomēr atturoties no skaļas žēlošanas. Jāsaprot: cilvēkam traumētā stāvoklī zemapziņā ierakstās gan labais, gan sliktais, un no tā vēlāk ļoti grūti atbrīvoties. Vārdi dziļi ieguļas zemapziņā, un pat pēc izveseļošanās bijušais sirdzējs kļūst par čīkstuli. Ārsti labi zina pacientus, kuri, ja vien viņiem ļauj izteikties, izrunā visu, sākot ar pašu dažādajām kaitēm un beidzot ar “sliktiem kaimiņiem” un “nelietīgiem politiķiem”.

Patiesībā šiem runīgajiem pacientiem trūkst pavisam vienkāršas saziņas, tāpēc viņi vēršas visur, kur vien var izteikties. Šādā situācijā ārsta ieteikumi neatrod dzirdīgas ausis — starp citu, 80 procentos gadījumu šos ieteikumus pacienti ignorē. Receptes izraksta, zāles nopērk, bet retais tās lieto.

Jāsaprot arī, ka primāri ir noskaidrot, kāds notikums izraisījis saslimšanu, un mazināt tā ietekmi, un tikai pēc tam var ķerties pie ārstēšanas tradicionālā nozīmē. Protams, sabiedrībā ir iesakņojies stereotips, ka tie, kuri nepauž līdzjūtību, ir nejūtīgi un cieti cilvēki.

Tā gadījās arī kādai manai pacientei, tagad veiksmīgai ķirurģei, kura apguva šo prasmi, bet viņas mātei bija grūti pieņemt meitas jauno attieksmi pret dzīvi. Tikai pēc sarunas māte saprata, ka pārmērīgā līdzjūtības izrādīšana īstenībā bija traucējusi gan meitai, gan viņas tuviniekiem tikt galā ar likstām.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka slimība var pastāvēt tikai tad, ja tai atļauj būt, un šie atļāvēji galvenokārt esam mēs paši un mūsu līdzjūtīgie tuvinieki. Interesanti, ka cilvēki instinktīvi tiecas līdzsvarot ienākošās un izejošās plūsmas. Sāpīgi atsitot kāju pret kādu priekšmetu, parasti pirmā reakcija ir iespert tam pretī, kas ir pilnīgi dabiski.

Vēl viens noderīgs paņēmiens ir mēģināt pēc iespējas spilgtāk atsaukt atmiņā visu, kas saistīts ar notikumu: krāsas, smaržas, apkārtni. Tas jādara vairākas reizes, līdz izzūd sāpes. Kas būtu jādara, ja bērns skraidot pa istabu vai laukā sasitas? Parasti mēs ņemam viņu klēpī un žēlojam.

Labāk ļaujiet vairākkārt izstāstīt, kas noticis. Sākumā viņš raudās, tomēr jau pēc brīža sāks smieties. Šo metodi lieto arī daudzi indiāņu un citu seno tautu dziednieki gan Dienvidamerikā, gan Austrālijā. Vēlreiz izdzīvot traumatisko notikumu nozīmē dzēst tā sekas.

To apraksta arī pētnieks un ceļotājs Harijs Raits grāmatā “Burvestību liecinieks”: laba komunikācija ar savainoto vietu un notikuma atkārtošana apbrīnojamā ātrumā sadziedēja medībās cietušu kādas cilts vīrieti.

loading...