Impulsīva iepirkšanās – izlaidība vai slimība? Septiņas satraucošas pazīmes

07-01-2018

iepirksanas


Pasaulē pēdējos desmit gados cilvēku skaits, kas sirgst ar pirkšanas māniju, ir divkāršojies. Vairākums cilvēku ik pa laikam nopērk kaut ko pavisam nevajadzīgu.

Psihologi šādus pirkumus dēvē par impulsīviem, bet vēlmi pirkt uzskata par psiholoģisku atkarību, līdzīgu alkoholismam vai azartspēlēm.

Āķi ir izmesti – pircēji uzķeras Kopš laika, kad arī pie mums preču daudzveidība un to piedāvājums sāka līdzināties rietumvalstīm, dažādu lietu pirkšana daudziem cilvēkiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa un kultūras līmeņa ātri vien no garlaicīgas nepieciešamības pārvērtās par iemīļotu atpūtas veidu.

Pieaugot pircēju labklājības līmenim, pieaug arī to lietu procents, kas tiek pirktas impulsīvi, proti, to iegāde nav plānota, un arī īpašas vajadzības pēc tām nav. Lai veiktu impulsīvus pirkumus, nav jābūt turīgam vai bagātam. Jebkura pārtikas veikala ieņēmums lielākoties atkarīgs no tā, cik pareizi tirdzniecības zālē tiek izvietotas impulsīvā pieprasījuma preces.

Šīs preces mārketinga speciālisti iesaka izvietot pašās dzīvākajās tirdzniecības zāles vietās – pie ieejas un izejas. Īpaši efektīva vieta to izvietošanai ir līdzās kasei, kurai garām nevar paiet neviens pircējs.

Savukārt mēs ļoti viegli ļaujamies tikt noķertiem uz šā āķa, jo vairumā gadījumu pirkumus iepriekš neplānojam. Mēs lēmumu pieņemam uz vietas un bieži vien, pārnākuši mājās, neizpratnē paši sev jautājam un pārmetam, kāpēc esam izdevuši tik daudz naudas par niekiem. Nemiers, kas pāraug panikā Ir ne mazums cilvēku, kuriem iepirkšanās pārvērtusies par visīstāko slimību.

Piemēram var minēt kādas pacientes atzīšanos, kura savu atkarību ārstē pie psihiatra: “Vakar iegāju trijos lielveikalos un stundas laikā iztērēju vairākus simtus dolāru. Ko es nopirku? Nav ne mazākās nojausmas. Kaudzi apģērbu. Vai tie man vajadzīgi? Nē. Mājās jau mētājas iepirkumu maisiņi no iepriekšējās veikalu apmeklēšanas reizes, un tie pat nav atvērti. Ja es ilgāku laiku kaut ko nenopērku, mani pārņem nemiers, kas pamazām pāraug panikā. Es staigāju pa veikaliem gluži kā transā, bet, kad atgriežos mājās, nometu pirkumus uz grīdas, un tie tur mētājas, kamēr man neuznāk vēlēšanās paskatīties, kas tajos sainīšos ir iekšā. Tas ir gluži tāpat kā alkoholiķim ar dzeršanu vai negausim ar ēšanu – gribas vēl un vēl. Kad šī tieksme pāriet, es jūtos absolūti iztukšota, ne tikai morāli. Lai gan vīrs pelna pietiekami daudz, mums nekad nav naudas lielākiem pirkumiem.”

Aprakstītā situācija ir tipiska visiem, kurus pārņēmusi iepirkšanās kāre. Psihologi to uzskata par vienu no patoloģiskās atkarības formām, kas pielīdzināma alkoholismam, narkomānijai vai kaislei pret azartspēlēm. Impulsīvie pircēji nav spējīgi pretoties savām vēlmēm iepirkties, tāpat kā alkoholiķis nespēj pretoties vēlmei iedzert. Un tieši tāpat kā alkoholiķi moka paģiras, arī impulsīvo pircēju moka vainas apziņa un nožēla par velti iztērēto naudu vai pat augošajiem parādiem. Šī kaisle slikti padodas ārstēšanai Psihiatri šādiem pacientiem parasti mēdz izrakstīt antidepresantus, iesaka neapmeklēt veikalus vienatnē, neņemt līdzi kredītkartes un lielākas naudas summas.

Filozofi un sociologi impulsīvo pirkumu fenomenu skaidro ar to, ka mūsdienu sabiedrībā preces tiek iegādātas ne tikai, lai apmierinātu ikdienas vajadzības, bet lai simboliski paustu savu gaumi, dzīvesstilu, individualitāti. Vajadzība pēc impulsīvajiem pirkumiem pieaug tad, kad mūsu pašu priekšstats par sevi tiek it kā apdraudēts: kad jūtamies nedroši, nepārliecināti, nepietiekami glīti, gudri vai spēcīgi.

Pēc amerikāņu psihiatru vērtējuma, iepirkšanās atkarībai pakļauto cilvēku skaits pēdējos desmit gados ir divkāršojies (no 5% līdz 10%). Taču te vērā ņemti tikai tie cilvēki, kuri absolūti nav spējīgi kontrolēt savu pirkšanas māniju un regulāri ieslīgst parādos. Tādu, kuri impulsīvi iepērkas laiku pa laikam, ir daudzkārt vairāk. Pēc vācu psihologu domām, ar pirkšanas māniju vieglā formā sirgst aptuveni ceturtā daļa Vācijas iedzīvotāju, bet Lielbritānijā aptuveni trešdaļa aptaujāto cilvēku periodiski
iegādājas nevajadzīgas lietas. Pie mums līdzīgi pētījumi nav veikti, taču tas nenozīmē, ka šī problēma mums gājusi secen.

Impulsīvo pircēju vidū sieviešu ir divas trīs reizes vairāk nekā vīriešu. Viņu vidū ir ne tikai ikdienas vienmuļajai garlaicībai pakļautās mājsaimnieces, bet arī patstāvīgas, veiksmīgi strādājošas un labi pelnošas dāmas. ”

Vēl viena “grēksūdze”
“Es nopelnu daudz vairāk, nekā kādreiz cerēju, taču naudas man tik un tā nepietiek. Ik pa laikam atklāju, ka esmu nopirkusi lietu, kas man jau ir. Ar galvu man viss it kā kārtībā. Es nelīdzinos tai savai kolēģei, kurai nav ne dārziņa, ne vasarnīcas, bet kura pavasarī pusi algas izdeva par sēklām.

Taču reizēs, kad es rokos nevajadzīgo lietu kaudzēs, mani pārņem bezspēcīgs niknums. Nesen radu bērniem atdevu veselu maisu ar ne reizi neuzvilktu apģērbu. Vannasistabā man ir sešas kārbiņas ar absolūti līdzīgiem krēmiem. Es neesmu rīma, taču produktus reizēm iegādājos, it kā man būtu varen kupla ģimene. Daudzus no tiem, protams, vēlāk nākas izmest.

Staigājot pa pilsētu, daudz naudas varu izdot, iegriežoties te vienā, te otrā kafejnīcā.

Reiz, kad revidēju savus apavu krājumus (starp kuriem ir arī ne reizi neuzvilkti), nozvērējos sev pielikt tam visam punktu. Skaļi un vairākas reizes apņēmīgi pateicu: “Pietiek! No šodienas es vairs pa veikaliem nestaigāšu! Nekad!” Nu, vismaz ilgāku laiku ne. Skapji ir tik pilni, ka pietiek visai atlikušajai dzīvei. Viss, ko turpmāk pirkšu, būs tikai uzturs un dāvanas tuviem cilvēkiem. Un nekādu blūzīšu, jaciņu, svārciņu…

Es pat sapņoju, lai kādreiz mans apģērbs būtu nedaudz līdzīgs kaimiņienes novalkātajam džemperim – es to nu jau gadus trīs redzu ikreiz, kad viņa ienāk palienēt sāli vai sīpolu. Vai viņa nevar atļauties nopirkt citu? Var. Bet viņai cita nevajag, viņai labs vēl ir šis pats…”

Ar vīriešiem ir vēl smagāk
Lai arī vīriešu vidū impulsīvo pircēju ir daudz mazāk, viņu iepirkšanās kāre ģimenes budžetam ir daudzkārt draudīgāka. Sievietes lielākoties nespēj turēties pretī bižutērijai, apģērbam, kosmētikai un parfimērijai, proti, lietām, kas simbolizē seksuālo pievilcību. Toties pirkšanas azarta pārņemtie vīrieši lielākoties iegādājas daudz dārgākas lietas: sporta trenažierus, jaunākos datora modeļus, mobilos telefonus, mūzikas centrus, instrumentus, citiem vārdiem sakot – to, kas ir viņu vīrišķības vai sociālā statusa rādītājs.

Septiņas pazīmes, kas liecina par iepirkšanās kāri
1. Cilvēks regulāri pērk lietas, kas nav nepieciešamas.

2. Tiek pirktas dārgas lietas, kuras nevar atļauties.

3. Regulāri ir finansiāla rakstura grūtības (parādi).

4. Cilvēks iepirkšanās laikā jūt priecīgu uzbudinājumu, bet vēlāk viņu nomāc vainas un nožēlas apziņa. 5. Pirkumu un parādu dēļ ģimenē ir ķildas un nesaskaņas.

6. Cilvēks jūtas nomākts un nelaimīgs, ja viņam nav iespēju apmeklēt veikalus.

7. Cilvēkam nākas slēpt savus pirkumus un parādus no ģimenes locekļiem.

Ja jums piemīt vismaz četras no minētajām pazīmēm – tas jau ir pietiekami satraucošs simptoms. Ar pieaugošo impulsīvās iepirkšanās kāri tikt galā vienatnē, bez speciālista palīdzības ir diezgan grūti, taču novērst slimības tālāko attīstību ir iespējams.

Jācenšas kādu laiku atturēties no veikalu apmeklējumiem. Ja tas neizdodas, iepriekš jāsastāda un strikti jāievēro nepieciešamo pirkumu saraksts. Uz veikalu jāņem tikai tā naudas summa, kas nepieciešama vajadzīgajiem pirkumiem.

Jācenšas neapmeklēt veikalu algas dienās. Ģimenes budžetu vēlams uzticēt tam cilvēkam, kurš nesirgst ar postošo impulsīvās iepirkšanās kaisli.

loading...