Ekrānšāviņš no 100.teatris.lv
Šodien 100 gadu apritētu vienai no skatuves karalienēm – aktrisei Lidijai Freimanei, vēsta LTV Ziņas.
“Ceplis”, “Šahs briljanta karalienei”, “Tās dullās Paulīnes dēļ” un daudzas citas leģendāras filmas un teātra izrādes nav iedomājamas bez Freimanes spēlētajām varonēm.
Savulaik teātra zinātniece Lilija Dzene viņu nodēvēja par “vienīgo īsto traģēdijas aktrisi” uz Latvijas teātra skatuves.
Aktrise dzimusi 1920. gada 4. aprīlī Rumānijā. Brālis – baletdejotājs Leonīds Freimanis. 1921. gadā ģimene atgriezusies Rīgā. Beigusi V. Olava komercskolu (1941). Mācījusies Rīgas Dramatiskā teātra studijā (1943). Strādājusi Latvijas Kredītbankā (no 1941), kas evakuēta uz Vāciju 1944. gadā, Latvijā atgriezusies 1945. gadā. Pēc Drāmas teātra studijas beigšanas (1947) bija šā teātra aktrise.
Par ievērojamu notikumu pēckara kultūras dzīvē kļuva R. Blaumaņa lugas “Ugunī” iestudējums (1948) Ž. Katlapa režijā ar L. Freimani Kristīnes lomā. Cildenā, mīlēt un piedot spējīgā Kristīne kļuvusi par aktrises mūža lomu, jo vistiešāk atklājusi mākslinieces cilvēcisko būtību. Jūtu bagāta Kristīnes līdziniece bijusi viņas atveidotā Elīna (R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, 1955) un Bebene (1975). Aktrises traģiskais temperaments un personības suģestējošais spēks izpaudies Ošu Annas (A. Upīša “Zaļā zeme”, 1950) un Lienas (R. un M. Kaudzīšu ‘’Mērnieku laiki”, 1950) sūrajā liktenī.
Jauns pavērsiens aktrises radošajā biogrāfijā iezīmējies ar sapņainās fantazētājas Nadeždas Monahovas lomu M. Gorkija lugas “Barbari” iestudējumā (1951), ironisko Bertu (P. Rozīša “Ceplis”, 1953), cinisko un vulgāro Annu (A. Upīša “Balss un atbalss”, 1954).
Īpašu vietu viņas daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas, kurās liela nozīme dejām un dziesmām – Amaranta (Dž. Flečera “Spāniešu priesteris”, 1949), Klāra Gasula (P. Merimē “Sievete – debess un elle”, 1964), Krogus Dženija (B. Brehta “Trīs grašu opera”, 1965). Simbols ģimenes un tautas saglabāšanai bijusi aktrises atveidotā Zelma (H. Gulbja “Cīrulīši”, 1975).
L. Freimane bija no tām retajām aktrisēm, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojās spilgti izteikta traģiskā stīga un sulīgi žanriskais humors. Savu skatuves gaitu pirmsākumos kā Olava komercskolas audzēkne viņa nospēlē Blaumaņa Lavīzi (No saldenās pudeles). Un viena no viņas pēdējām lomām ir Gudrīte Robinsone (P. Putniņa diloģijā).
Šī reti inteliģentā un dziļi emocionālā aktrise ar augsti izkopto runas kultūru un neatvairāmi sievišķīgo pievilcību, arī negatīvos personāžus atveidojot, nekad nebija viennozīmīga vai vulgāra. Nekad viņa savus skatuves tēlus nenosodīja, arī neattaisnoja, bet gan dziļi izprata, raksta portāls “100.teatris.lv”
Ar sava talanta spēku, perfekti pārzinot vācu valodu, L. Freimane iznesa latvju mākslu pasaulē, sniedzot latviešu klasiskās un modernās dzejas, kā arī B. Brehta songu programmas visās vāciski runājošajās zemēs.
Bijusi Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja (1966-83). Pēc aktrises iniciatīvas radīts E. Smiļģa Teātra muzejs, iekārtota teātra darbinieku atpūtas māja “Rūķīši” Murjāņos, Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē un Druvienas kultūras komplekss “Silmači”.
Viņas meitas ir kostīmmāksliniece Kristīne Pasternaka un Dailes teātra aktrise Katrīna Pasternaka.
Mirusi pēc grūtas slimības 1992. gada 18. janvārī.