“Dzīvoju tikai bērna dēļ.” Kāpēc tas ir postoši, skaidro psiholoģe

Foto = Pixabay

Spēcīgs psiholoģes Olgas Vaļajevas raksts par to, kā veidojas bērnu likteņi, kuru vecāki nolēmuši dzīvot tikai “viņu dēļ”. Dziļš un emocionāls atgādinājums visiem vecākiem: dāvājot bērnam mīlestību, nav jāaizmirst arī par sevi, citādi šī nespēja mīlēt sevi tiek nodod arī viņiem, ņemot vērā daudzus kompleksus vecāku izvirzīto prasību dēļ.

“Lūdzu, nedzīvojiet bērnu dēļ! Viņiem tas nav vajadzīgs, viņiem tas ir kaitīgi…

Cik salauztu likteņu, siržu, aizvainojumu un pārpratumu! Es redzu sievietes, kas atsakās no visas dzīves. Un tad es redzu bērnus, kuru dēļ mēs esam atteikušies no sevis. Skats ir skumjš.

Māte viena izaudzināja Andri. Tā arī neapprecējās, ieguldīja visu dēlā, nopirka viņam dzīvokli, apmaksāja universitāti. Viņš bija lielisks vīrietis, veiksmīgs. Tikai viņam jau ir piecdesmit gadu. Viņš nekad nav bijis precējies, viņam nav bērnu. Visu mūžu esmu mēģinājis atdot mātei neapmaksāto parādu. Nesanāca.

Tēvs Normunds strādāja dienu un nakti bērnu dēļ. Viņam bija lieli plāni – īpaši meitai. Viņa bija spējīga. Un viņš sapņoja, ka viņa kļūs par ārsti. Krāja naudu viņas studijām universitātē. Bet viņa atteicās. Viņa gribēja dzīvot savu dzīvi. Citādu. “Es gribēju kļūt par mākslinieci,” viņa stāsta. Tad tētis mēģināja viņu ietekmēt, sastādot rēķinu. Saskaitīja visu, cik maksāja viņas mācīšanās skolā, pulciņi, apģērbs, ēdiens. Un pieprasīja šo naudu atpakaļ. Vai jāsaka, ka meita sāka neieredzēt savu tēvu? Pagājuši jau vairāk nekā trīsdesmit gadi kopš viņu pēdējās tikšanās.

Cita māte atteicās no personiskās dzīves. Pēc šķiršanās negāja uz randiņiem, baidījos traumēt meitu. Meita ir izaugusi un nevar atstāt mammu. Nevar iet uz randiņiem. Nevar pat pieļaut domu par to, ka jāpamet mamma un jānodarbojas ar savu dzīvi. “Man jau drīz četrdesmit. Nekad neesmu bijusi precējusies. Bērnu nav.”

Maijas un Viktora vecāki bija ļoti labi. Viņi visu darīja bērnu labā, visu, ko varēja, un pat to, ko nevarēja. Ģimene vienmēr izskatījās draudzīga, ģimenes svētki, atvaļinājums. Tikai šajā ziņā viņi ir zaudējuši laulību. Viņus pēc bērnu izaugšanas vairs nekas nesaistīja. Viņi dzīvoja kopā trīsdesmit gadus kā tētis un mamma. Un tad, kad bērni aizgāja, viņi vienkārši izšķīrās. Maija joprojām nespēj atjēgties no šīs vislielākās vilšanās. Viņai ir trīsdesmit septiņi gadi, bet viņa negrib precēties. Baidās no tā paša skumjā stāsta. Mamma pēc šķiršanās ļoti ātri izdzisa.

Aivars bija vēlais bērns. Par viņu vienmēr trīcēja, par viņu rūpējās, pat pārāk. Patiesību sakot, viņa māte izmisīgi gaidīja princi un beidzot nolēma dzemdēt bērnu sev. Un tad viņa nosprieda, ka caur dēļu tiks piepildīti visi viņas sapņi.

Viņa centās padarīt Aivaru par brīnumbērnu. Viņš mācījās vairākas valodas, piedalījās daudzos pulciņos, spēlēja arfu… Mamma lepojās ar viņu, un viesi vienmēr lūdza kaut ko nospēlēt. Tagad viņam jau ir četrdesmit. Viņš ir šķīries. Viņa bērnus audzina cits vīrietis. Un Aivaram nav iebildumu. Viņš joprojām nezina, ko grib. Viņš nekļuva par brīnumbērnu. Viņš neizturēja un salūza. Tagad viņš tikai dzer. Pirms darba, darba vietā un pēc tā. Mamma to vairs neredz.

Vai ir maz tādu stāstu? Kad bērns kļūst par dzīves jēgu, tas viņam ir pārāk grūti. It kā viņš būtu iebāzts istabā, kurā reiz beigsies gaiss. Sākumā tā var dzīvot, bet pakāpeniski tu sāc smakt. Smakt no tik lielas mīlestības un rūpības.

Bet vēlāk tev izsniedz rēķinu par visu ieguldīto. Tālāk ir varianti. Bērns var maksāt šos rēķinus mūžīgi. Kā cilvēki stāstos raksta sākumā. Vai arī sarīkot protestu – sākt dzert, saraut visas saites … Reti kurš spēj saprast un pieņemt tādu vecāku attieksmi. Pieņemt un saprast un neupurēt savu dzīvi, savas intereses.

Tāpēc es lūdzu jūs, nedzīvojiet bērnu dēļ! Atrodiet citu dzīves jēgu, atrodiet citu jēgu maternitātes un paternitātes ziņā. Lai mazie zēni un meitenes, kas ieradušies uz šo planētu, nekļūtu par ķīlniekiem un jūsu labdarības upuriem!

Mīliet savu vīru. Bērni izaugs, bet vīrs paliks kopā ar jums. Varat rādīt bērniem attiecību piemēru, lai viņi vēlētos ģimenes, bērnus.

Mīliet sevi. Neaizmirstiet par sevi bērnišķīgas laimes sacīkstēs. Neatsakieties no kleitas jauna robota dēļ. Nemainiet savu kosmetologu pret mēģinājumu. Ja jūs pati par sevi neparūpēsieties, ko jūs varat dot citiem? Kādu piemēru? Kādu mīlestību? No kurienes?

Meklējiet dzīves jēgu tālāk par materiālo slāni. Šī dzīve reiz beigsies, pat ja negribētos par to domāt. Garīgā prakse, reliģija, lūgšanas, svēto rakstu lasīšana… Jūs varat smelt spēkus tur, nevis zagt tos no bērniem.

Nedzīvojiet bērnu dēļ, es jūs lūdzu. Kad es satiekos ar tādiem cilvēkiem, man ļoti sāp sirds. Es redzu šīs ciešanas, salauztās sirdis, iztukšotās dvēseles. Viņu acīs ir saucieni pēc palīdzības. Sāpes, izmisums, vilšanās… Viņi – tāpat kā visi bērni – ļoti vēlas mīlēt savus vecākus.

Dod saviem bērniem iespēju dzīvot un elpot. Tad viņi varēs augt un attīstīties, iet un izdzīvot savu likteni. Mūsu loma kā vecākiem ir vienkārša – laikus “laistīt”, neaizsegt sauli, pasargāt no kaitēkļiem. Bet tālāk bērns kā puķe jau pats tiks galā un parādīs visu, kas viņa jau ir ielikts.”

LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!