Foto – Pixabay
Čūla izvēlas jaunus cilvēkus
Diemžēl jāatzīst, ka divpadsmitpirkstu zarnas čūla ir gados jaunu cilvēku slimība: aptuveni 75% pacientu ir jaunāki par 40 gadiem. Turklāt vīrieši slimo biežāk nekā sievietes, un pirmām kārtām riskē tie, kam ir I asins grupa. Sava nozīme ir arī iedzimtībai: radiniekiem čūlu atklāj piecas reizes biežāk nekā cilvēkiem, kuru tuvinieki ar šo slimību nekad nav slimojuši.
Ir vairāki slimības riska faktori:
* pārkāpumi uztura režīmā: neregulāras maltītes, pārāk liela aizraušanās ar asiem, sāļiem, skābiem ēdieniem, pārsvarā lietots sauss ēdiens;
* paaugstināts kuņģa sulas skābes līmenis: būtībā tas ir sālsskābes un citu skābju šķīdums;
* nepietiekami stingrs muskuļu gredzens starp kuņģi un divpadsmitpirkstu zarnu: tas neaizveras blīvi, rezultātā zarnā nonāk kuņģa sula un to saēd;
* stress, depresija, bezmiegs: tas viss palēnina zarnu sieniņas aizsarggļotu veidošanos;
* alkohols un smēķēšana traucē asins mikrocirkulāciju zarnu sieniņās;
* nekontrolēta dažu medikamentu lietošana: piemēram, nesteroīdie pretiekaisuma preparāti (aspirīns, indometacīns u. c.), kortikosteroīdi (prednizolons u. c.) kairina kuņģa un zarnu trakta gļotādu un rosina čūlu veidošanos.
Taču visbiežāk mēdz būt tā – cilvēks normāli ēd, nesmēķē, iedzer reti, ir mierīgs, taču tik un tā slimo ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu.
Šajā nelaimē vainojama baktērija ar skaistu, bet grūti izrunājamo nosaukumu – helikobaktērija. Tā mīt kuņģa lejasdaļā, precīzāk, vietā, kur kuņģis pāriet divpadsmitpirkstu zarnā. Kontakts ar baktēriju visbiežāk notiek jau bērnībā.
Organismā tā nonāk no ārējās vides: ar koplietojamiem traukiem, netīrām rokām, pat skūpstu. Nonākusi kuņģī, tā var gadiem ilgi dzīvot rāmi un pacietīgi gaidīt savu stundu. Un nereti arī sagaida – pietiek pazemināties organisma dabīgajām aizsardzības spējām, un baktērija tūdaļ kļūst aktīva.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!