Astoņus gadus nolaupītāja varā. Natašas Kampušas stāsts joprojām pārsteidz

14-06-2019


Viņas uzstāšanās bija tik iespaidīga, ka pēc tās vēl speciālisti strīdējās. Vai tiešām tā varētu būt patiesība? Pirms divām nedēļām šī 18 gadus vecā meitene bija aizbēgusi no sava nolaupītāja. Pēdējo reizi brīvībā viņa vēl bija tikai skolniece.

VAIRĀK LASI KRISTINAS BERNDTAS GRĀMATĀ “DZĪVESSPĒKS”

Astoņus garus gadus Nataša Kampuša bija sava nolaupītāja varā, tikai dažas reizes drīkstējusi pamest viņa māju, ilgu laiku bijusi spiesta mitināties piecus kvadrātmetrus lielā telpā pagrabā un bija jākalpo vīrietim. Dažreiz viņš to atstāja tumsā un mērdēja badā. 2006. gada augustā, pēc 3096 dienām, viņai beidzot izdevās izbēgt.

Par spīti šim neapskaužamajam liktenim, televīzijā bija redzama nesalauzta un mierīga jauna sieviete, kura gudri un iespaidīgi sprieda par savu pazemojošo un ilgo ieslodzījumu. Jau 14 dienas pēc atbrīvošanās viņa kala plānus, ko vēlas darīt ar savu atgūto brīvību.

Pat lielā interese, kura ar apbrīnu un arī šaubām pavadīja viņu ik uz soļa, pēc šiem garajiem izolācijas gadiem nešķita traucējam. Drīzumā Natašai Kampušai vajadzēja vadīt kādu austriešu sarunu šovu.

“Viņa mani ļoti iespaidoja. Tur sēdēja spēcīga, gudra persona ar labu valodu un lielu cīņassparu, kura ir spējīga saviļņojoši izklāstīt par sevi un piedzīvoto,” teica psiholoģe Daniela Hosere (Daniela Hosser) pēc Kampušas pirmās televīzijas intervijas.

“Tas bija patiesi. Varēja redzēt, ka par dažām lietām viņai nebija viegli runāt.” Pārsteidzoši mierīgi atklājās 18 gadu vecās jaunietes priekšstati par šausmām. “ Iespējams, ka savaldība arī ir ilgo gadu pārdomu produkts — par sevi un savu situāciju,” pieļauj Hosere.

Daudzi psihiatri un psihologi tam nespēja noticēt. Kāpēc jaunā sieviete nebija pārvērtusies par ēnu? Kur viņa smēlās drosmi dzīvot tālāk — vai arī viņa tikai pietēloja? “Šī sieviete samulsināja visus profesionāļus. Arī mani,” dažas nedēļas vēlāk teica nesen mirušais psihoanalītiķis Horsts Eberhards Rihters (Horst-Eberhard Richter).

“Neapšaubāmi, Nataša Kampuša izturējās pavisam citādi nekā daudzi citi traumēti cilvēki,” teica Rihters. Viņš dusmojās par to, ka daudzi kolēģi neticēja jaunajai sievietei un turēja viņu aizdomās, ka viņa to visu ir iemācījusies no galvas. Daži pravietoja, ka kādā brīdī viņa tomēr salūzīs. Viņai ir vajadzīga psiholoģiska aprūpe daudzu gadu garumā, citi ieteica. “Var gadīties, ka viņa to vēlas,” teica Rihters. “Bet tas nav obligāti. Jebkurā gadījumā viņa apliecina, ka viņas pašatjaunošanās spēkiem var uzticēties.”

Astoņus garus gadus viņas nolaupītājs lēma par katru Natašas Kampušas dzīves detaļu. Viņš izlēma, ko viņa ēdīs, ko drīkstēs valkāt un cikos vakarā izdzisīs gaisma. Viņš tai deva pat citu priekšvārdu, noteica, cik kilogramus viņa drīkst svērt un to, ka viņa vairs nedrīkst pieminēt savu ģimeni.

Ja meitene neklausīja viņa pavēlēm, viņš viņu sita. Tomēr viņa šo vīrieti nedēvēja par “pavēlnieku” un neuzrunāja ar “maestro”, kā viņš to pieprasīja. Sitienus un spērienus viņa stoiski izturēja. “Viņš pārrēķinājās,” viņa vēlāk pastāstīja. “Viņš nebija mans īpašnieks. Arī es spēju būt stipra,” tā Nataša atklātā vēstulē rakstīja nedēļu pēc savas bēgšanas.

Psihiatrs to nolasīja preses konferencē. Ārsts jau toreiz apgalvoja, ka formulējumu izvēlējusies viņa aprūpējamā pati. Ļaundaris arī pats bijis pārsteigts, intervijā stāstīja Nataša: “Viņš brīnījās, kāpēc es to visu uztveru mierīgi. Bet tā taču ir, ka tas neko nedod, ja visu uztver pārlieku emocionāli. Es par spīti paliku tā, kas es esmu.” Pret ārējo vardarbību savā ieslodzījumā Nataša Kampuša cīnījās ar savu iekšējo brīvību. Viņa pierādīja, ka pat “ekstrēma pazemojuma un vardarbības apstākļos ir iespējams saglabāt pašcieņu”, tā konstatēja Horsts Eberhards Rihters.

Viņai palīdzēja arī spēja saskatīt dzīvē pozitīvo: Nataša apzinās, ka viņai nav bijusi normāla bērnība, tā viņa rakstīja savā atklātajā vēstulē. Bet viņai neesot sajūtas, ka kaut kas viņai ticis atņemts. Vismaz šajā laikā viņa nav sākusi lietot alkoholu vai smēķēt, nav sapinusies ar sliktiem draugiem, — tā viņa sprieda pilnā nopietnībā. Bet kā viņa vispār bija varējusi tik ilgi izturēt izolācijā?

“Es noslēdzu darījumu ar savu iepriekšējo es, ka kāds atnāks un mazo meitenīti atbrīvos,” jaunā sieviete stāstīja televīzijā. “Savā sirdī es nekad nebiju vientuļa, mana ģimene un laimīgās atmiņas vienmēr bija kopā ar mani. Es sev zvērēju, ka tad, kad kļūšu vecāka un stiprāka, kādu dienu varēšu atbrīvoties,” apgalvoja astoņpadsmitgadīgā.

Līdz ar spēku, ticību nākotnei un pieķeršanos ģimenei Natašai Kampušai piemita vēl kāda sevišķa īpašība: tā bija līdz jūtība. Lai arī šajos gados neviens viņai nejuta līdzi, viņa bija sagla bājusi ticību cilvēkiem un cilvēcībai. Ar ziedojumiem, kurus saņēma pēc savas bēgšanas, viņa finansēja kādu bērnu slimnīcu Šrilankā. Kāpēc tieši tur? “Savas gūstniecības laikā es klausījos radio,” viņa stāstīja.

“Kad uzzināju par 2004. gada cunami, man prātā veidojās drausmīgas ainas.” Viņa juta līdzi pat ļaundarim un viņa mātei. Blakus sava nolaupītāja līķim, kurš pēc viņas bēgšanas izdarīja pašnāvību, viņa tiesu medicīnas ekspertu institūtā aizdedzināja svecīti.

“Manis dēļ viņa nāve nebija vajadzīga. Viņš bija manas dzīves daļa, tāpēc es savā veidā sēroju par viņu,” teica Nataša aizkustinošā tuvībā pret noziedznieku (kā tas gandrīz vienmēr notiek ar upuriem). “Tas nebija slimīgi,” viņa vēlāk rakstīja savā autobiogrāfijā “3096 dienas”, “bet gan vairāk izdzīvošanas stratēģija bezizejas situācijā.” Vai arī, kā viņa teica televīzijā: “Reālajā dzīvē tā nav, ka bez iekšējas cīņas iespējams eksistēt.”

loading...