Apģērbs un laime: kā to uztveram mēs, ko saka budisti?

16-08-2019


Apģērbs — emociju rentgens. No tā var uzminēt sarunu biedra noskaņojumus, viņa laimes un nelaimes projekcijas un protekcijas. Vieni pūra lādē glabā vecmāmiņas gredzenu vai vecvecmāmiņas šūtu gultasveļu. Citi — mammas jaunības dienasgrāmatu vai tēta vēstules no kara.

Es glabāju kāzu kleitu. Manai lādei nav mantiskas vērtības, tā tikai glabā atmiņas par dienu, kad jutos neprātīgi laimīga. Vieniem drēbes ir banāli auduma gabali, kuri ar laiku zaudē vērtību, noveco. Citiem tas ir laika cimds, kuru tie vairs nekad neuzvilks.

Taču retumis, uznākot nostalģijai, izvilks, maigi notrauks putekļus un pieskarsies. Vai arī kāri aptaustīs, ņurcīs, it kā vēlētos izgriezt ilgas pēc pagājušām jūtām. Varbūt nobirs kāda saldrūgta asara. Vai divas.

VAIRĀK LASI EVAS TOMBAKAS GRĀMATĀ “LAIMES TABLETĪTES”

Man patīk mīļas lietas, kas pārvestas no jaukiem ceļojumiem, ko uzdāvinājuši dārgi cilvēki vai kas iegādātas laimīgos mirkļos. Kad to daudzums pārsniedz kritisko masu, kad jau griežas galva no domas, kur gan tās likt, kur piekārt jaunu plauktu. Līdzīgi kā grieztas puķes — kad visi stūri un stūrīši jau pilni to pušķiem,rozes mirkst vannā, sāc justies gluži kā ziedu gūstā vai… reanimācijā.

Analoģiski notiek ar drēbēm, kad to kvantitāte, kvalitāte un stila pretenzijas kļūst par banālu pārspīlējumu. Daiļrunīgu apliecinājumu mūsu neapmierinātībai ar sevi. Apģērba stila pārspīlējums, uzskats, ka drēbes ir sava “es” izpausme, ir pretrunā ar budisma laimes ceļu.

Tūlīt paskaidrošu, kāpēc.

Budisms pauž: īsta laime nav iespējama bez sevis pazīšanas. Mēs domājam, ka apģērbs ir savdabīga personības pašizpausmes forma, tāpēc nežēlojam laiku un pūles, lai piemeklētu drēbes augumam, amatam, noskaņojumam, bet visvairāk — pie uzskatiem par mums. Budisms apgalvo: laime nav iedomājama bez līdzjūtības un labvēlības.

Mēs sāpīgi koncentrējamies uz to, ko citi cilvēki par mums domā. Ne tik daudz par mūsu izturēšanos, kā par to, kā izskatāmies citu acīs. Mēs pavadām draudzeni iepirkšanās tūrē un jūtamies cēlas altruistes.

Nežēlojam savu dārgo laiku, palīdzam draudzenei mazāk iztērēties, nenopirkt to, ko viņai (mūsuprāt) nevajag. Palīdzam draudzenei izskatīties tā, kā (mūsu acīs) vajag. Taču patiesībā apmānām gan sevi, gan draudzeni.

Mēs nespējam būt objektīvas, jo visu mērām caur savu ne pārāk skaidrās apziņas prizmu. Vislabāko nodomu vadīti, mēs neapzināti nostiprinām ilūziju, kura ir ārišķīgs pārspīlējums. Budisms māca: pieķeršanās mūs att ālina no laimes.


Mēs sakām, ka stils izceļ personību, un noklusējam (vai gan nezinām?), cik bieži iekšējo neapmierinātību slēpjam zem ārējām ielocēm, izsmalcināta tēla.

Budisms arī teic: laimīgais nav izvēlīgs, harmonisku cilvēku nesaista ārēja izrādīšanās. Mēs radām noteikumus un likumus, kā ģērbties, lai piesaistītu veiksmi, naudu, mīlestību un laimi.

Budisms apgalvo: laime nav atraujama no apzinātības, koncentrēšanās uz sevi, no meditatīvā stāvokļa. Mūs tik ļoti satrauc citu viedoklis par mums, tik ļoti vēlamies patikt, ka dažreiz vispār aizmirstam dzīvot.

Laimīgiem cilvēkiem, kas mīl sevi, citus un pasauli, mūsu drēbes nerūp. Vienīgi ļaudis, kuriem svarīgi, kā mēs izskatāmies, ir tie, kas paši pārspīlēti rūpējas par savu izskatu, cerot tā atrisināt problēmas. Kāpēc gan lauzām galvu, kā viņiem izpatikt?