“Visu tikai pats” vai “Izdari tu”? Kā audzināt bērnā patstāvību

11-10-2018

berns_krasas


Mēs visi vēlamies, lai bērni, izauguši lieli, spētu domāt patstāvīgi, pieņemt lēmumus, kā arī atrisināt nestandarta situācijas. Taču šī ir prasme, kuru nepieciešams attīstīt jau no mazotnes. Kā to darīt, stāsta psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Iveta Aunīte.

“Visu tikai pats” jeb lielais trīsgadnieks

Pirmais periods, kad bērns demonstrē izteiktu vēlmi pēc patstāvības, ir trīsgadnieka vecums – šajā laikā mazais ļoti aktīvi vēlas darboties, izmēģināt arvien jaunas lietas, piedalīties mājas un citos darbos, turklāt to darīt pats bez pieaugušo palīdzības.

Tā kā bērnam vēl nav pieredzes un iemaņu, viņa darbošanās ir ļoti neveikla. Mazajam ir nepieciešams pieaugušo atbalsts, taču viņš to negrib pieņemt, jo trīsgadniekam raksturīgi būt arī dumpiniekam, tāpēc uz dažādiem pieaugušo mēģinājumiem palīdzēt mazais atbild ar noliegumu: “Man nevajag palīdzēt, es pats!”

Šājā posmā vecākiem jābūt ārkārtīgi pacietīgiem. Piemēram, ja bērnam ļauj piedalīties pankūku cepšanā, jārēķinās, ka virtuvē pēc tam būs nepieciešama ģenerāltīrīšana. Ir ļoti svarīgi bērnam pavisam uzmanīgi piepalīdzēt, piemēram, ēdiena gatavošanas laikā pieturot mikseri, taču jārēķinās, ka arī pret to bērns, visticamāk, protestēs.

Ja vecāki jūt, ka viņiem nepietiks pacietības, labāk visas darbības, kurām bērns vēl par mazu, bet kurās viņš gribētu piedalīties, atstāt uz laiku, kad bērns guļ. Tajā pašā laikā ir darbiņi, kurus trīsgadniekam pilnīgi noteikti jau var uzticēt, piemēram, novākt no galda netīros traukus un ielikt izlietnē, aiznest dažādus nelielus priekšmetus no vienas telpas uz otru un citi līdzīgi pienākumi.

Iniciatīvas veidošanās piecu gadu vecumā
Otrs ārkārtīgi svarīgs posms bērna attīstībā ir piecgadnieka vecums, kad veidojas iniciatīva. Šajā vecumā bērni ir ļoti motivēti gan sadarboties, gan darboties patstāvīgi, tāpēc vecākiem ieteicams pakāpeniski distancēties un ļaut mazajam darboties arvien patstāvīgāk.

Ļoti svarīgi ir bērnu nekaunināt un nevainot, ja gadās kāds misēklis vai kļūda. Nekādā gadījumā to nevajadzētu uzsvērt, bet gan sacīt, ka tas nav nekas traks – tā nav kļūda, bet iespēja gūt pieredzi. Bērnam var teikt: “Mēģini vēlreiz un citādi, ja tev iepriekš neizdevās tas, ko vēlējies panākt.” Ļoti svarīgi, lai šāda pieredze bērnā nostiprinās, jo, kad viņš būs skolēns, izjūta “es varu” un “man sanāk” būs labs palīgs, gan pārkāpjot skolas slieksni, gan uzsākot vēl patstāvīgākas dzīves gaitas.

Skolēna atbildība

Bērnam 1. un 2. klasē vecāki var palīdzēt mācībās, taču tikai ar padomu, ievirzīšanu pareizajā gultnē, bet ne mācīšanos viņa vietā. Ļoti svarīga ir arī mācīšanās vide. Par ieradumu vajadzētu kļūt tam, ka bērns, sākot jau no 1. klases, mācās konkrētā vietā, kur nav blakus trokšņu un televizora skaņu, neskan mūzika. Vecākiem vajadzētu mācīt bērnam organizēt savu darba vidi, kā arī pašam sakārtot skolas somu.

Līdz ar skolas gaitu uzsākšanu bērnam paveras arvien lielākas iespējas uzņemties atbildību. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst deviņu gadu vecumā. Jo vecāki mazāk rīkojas un izlemj atvases vietā, jo labāk tas ir bērna attīstībai.

Patstāvība un kļūdīšanās
Patstāvības veidošanās iet rokrokā ar iespēju kļūdīties. Pieaugušajiem būtu svarīgi koncentrēties nevis uz kļūdu, bet gan uz tās risinājumu. Ja bērnam no rokām izkrīt un saplīst krūzīte, nevajadzētu vērst mazā uzmanību uz notikušo misēkli, bet gan uz to, ko tagad darīt. Piemēram, bērns var atnest lupatu un izlijušo tēju saslaucīt.

Ja bērns ar kādu uzdevumu netiek galā, svarīgi viņu mudināt padomāt no citas puses, lai mazais pats atrastu risinājumu. Šādi vecāki veicina arī bērna radošo domāšanu. Ja vecāki neuzstāj, ka bērnam jārīkojas un jādomā tā, kā pieaugušie uzskata par pareizu, viņi nereti piedzīvo pārsteigumu: bērns ir izdomājis tādu nestandarta risinājumu, kādu viņi pat nav varējuši iedomāties.

Ko vecākiem nedarīt

* Nevajadzētu sacīt: “Paskaties, es tev parādīšu, kā tas ir jādara!”, “Es izdarīšu, jo tev nesanāk”, “Labāk dari šitā!”

* Par nevēlamiem uzskatāmi visi vecāku ieteikumi, kas neļauj bērnam pašam izdomāt, kā paveikt kādu uzdevumu un panākt rezultātu. Piemēram, tiek uzskatīts, ka nav pareizi bērnam priekšā zīmēt. Lai māja vai koks ir krāsā, kādā to redz mazais, nevajag viņu labot. Bērna zīmējumam jābūt tādam, kādu viņš to vēlas. Pēc iespējas mazāk iejaukties – tāds būtu novēlējums visiem vecākiem. Pieaugušajiem bērns jāatbalsta un jāiedrošina, nevis jāliek viņam šķēršļi.

* Ja vecāki neatbalsta bērna iniciatīvu, viņi izaudzina cilvēku, kurš arī pieaugot negribēs uzņemties atbildību. Visdrīzāk šāds cilvēks uz jaunām iespējām dzīvē atbildēs ar vārdiem – es neprotu, man nesanāk, es nekad to neesmu darījis. Un pat nemēģinās.

loading...