Par naudu nav jārunā, bet jādomā labas domas. Ezoteriķu padomi

20-11-2017

nauda1


Ko mums nozīmē nauda?
Katram kaut ko savu: vienam tā ir brīvība, otram – vara, trešajam – bauda, ceturtajam – iztikas līdzeklis… Bet visiem kopā nauda ir nepieciešamība. Un, lai gan saka, nauda dzīvē neesot galvenais, bez tās mēs ( kā atsevišķs cilvēks, tā veselas valstis) nespējam izdzīvot ne dienu.

Neanalizēsim pasauli piemeklējušo globālo ekonomisko krīzi, paraudzīsimies uz naudu no mazliet neierastāka skatupunkta.

Human hand with a pot watering growing money tree

Nauda visu jūt

Naudai (tāpat kā cilvēkam) ir ne tikai fiziskais, bet arī emocionālais un mentālais ķermenis. Naudas fiziskais ķermenis, kā jebkurš cits fiziskais ķermenis, ir taustāms – tās ir banknotes un monētas. Naudai patīk, kad to skaita un apčubina, uzglabā labā stāvoklī ērtā un skaistā makā. Nekādas kabatas nauda neatzīst, tā necieš, ja tiek burzīta, kur nu vēl saplēsta.

Pateicoties savam emocionālajam ķermenim, nauda lieliski jūt, kāda ir mūsu attieksme. Kā it viss dabā, nauda tiecas pie tiem, kas to ciena un mīl, kas zina tās vērtību un, protams, labprāt to arī pārskaita un grupē pēc vērtības.

Caur savu mentālo ķermeni nauda zina, ko mēs par to domājam. Un te nu, kā saka, tikai turies! Nedod Dievs, ja kādam galvā ieperinājusies doma, ka daudz naudas – tas ir slikti, negodīgi un pat liels kauns. Ja esat pārliecināts, ka godīgam cilvēkam nevar būt daudz naudas, liela nauda jums noteikti metīs līkumu un nekad rokās nedosies. Tā neies arī pie tiem, kam tuvi tādi izteicieni, kā “katram jāzina sava vieta”, “sev pāri nepārlēksi” un tamlīdzīgi. Šāda nostādne ierobežo cilvēka tīkojumu, viņam šķiet, ka vairāk, kā jau ir, viņš nav pelnījis. Diemžēl jāatzīst, ka tad, kad mēs paši ieliekam sevi rāmjos, mums šajos rāmjos arī jādzīvo. Vai mēs to gribam? Nē, taču!

Tāpēc daudz pareizāk ir domāt par naudu kā par ļoti patīkamu lietu: ka tā ir brīvība, prieks, vara, miers, stabilitāte, pārticība… Ka ienākumu un dzīves līmenim no gada uz gadu jāpaaugstinās, ka cilvēks pats ir veiksmīgs un nodrošināts, ka naudas lietās viņam vienmēr veicas.

nauda3
Par naudu nav jārunā

Par to viss ir pateikts. Pavērojiet pats sevi: cik bieži un ko jūs runājat par naudu. Sūkstāties, ka tās nav? Ja tā, tad arī nebūs: tā jūs pats sevi ieprogrammējat, pats naudu no sevis atbaidāt. Varbūt lielāties, ka, piemēram, tāpat vien, aiz „gara laika” piedalījāties kādā laimes spēlē un vinnējāt prāvu summiņu, ka līgavainis jums uzdāvinājis fantastiski dārgu gredzenu… Bet varbūt mēdzat plātīties ar savu algu, kāda draugiem pat sapņos nav rādījusies? Ja tas viss jums piemīt, tūlīt pat pārstājiet!

Nekad sarunā ar citiem cilvēkiem nevajag reālajai algai kaut ko „piemest” klāt. Nekad nevajag pieminēt arī savu patieso algu, it īpaši, ja tā tiešām ir augsta. Vēl jo vairāk nedrīkst ar saviem ienākumiem lielīties – tā cilvēks pats noārda savu naudas enerģiju. Ne velti rietumvalstīs neviens neko nezina ne par savu draugu un tuvinieku, bet nereti arī vecāku vai bērnu ienākumiem. Gadījumā, ja kāds uzstājīgi tincina, labāk nosaukt mazāku summu.

nauda
Kā dot naudu?

Vēl viena ļoti būtiska kļūda ir – dot naudu no rokas rokā, pat ja par kaut ko tiek maksāts. Norēķinoties par pirkumu vai pakalpojumu, nauda jānoliek uz letes vai speciālā paliktnīša pie kases (tas, starp citu, tur novietots ne jau smukumam). Tas jādara tāpēc, ka kopā ar naudu cilvēks var atdot arī savu enerģiju, bet tā ne visiem ir vesela, pozitīva, tīra un veiksmīga. Nauda, kas paņemta no slikta vai slima cilvēka rokas, veiksmi nenesīs, ja netiks ievēroti zināmi priekšnosacījumi.

Vislabāk, ja cilvēks, kas pasniedz naudu, vispirms noliek to uz kāda koka priekšmeta, jo kokam piemīt lieliska īpašība – tas spēj apslāpēt negatīvo enerģiju. Gadījumā, ja attīrošais koks konkrētajā brīdī nav pieejams, tas jāizdara tūlīt pēc atgriešanās mājās (vai darbā): jānoliek banknotes uz koka virsmas, lai tās tur kādu pusstundu vai stundu paguļ. Sevišķi tas attiecas atdodot vai saņemot parādu.

Kas attiecas uz parādiem, arī te ir savi likumi. Vienmēr jāpatur prātā, ka vakarā parādus neatdod (nauda jau guļ). Lai cik dīvaini tas arī nešķiet, nauda, tāpat kā visa pārējā daba, mostas ar pirmajiem saules stariem, bet gulēt iet, kad saule riet. Tāpēc jau arī saka: “Rīta stunda – zelta stunda”. Ja neticat, varat pārbaudīt praksē!

Daudzviet pasaulē tirgotājiem ir paradums: kad cilvēks kaut ko nopircis un samaksājis, viņi saņemto banknoti pavēdina virs citām precēm. Kāpēc? Lai ātrāk tiktu nopirktas arī tās, proti, paātrinātos process “nauda – prece – nauda” jeb, citiem vārdiem sakot, ātrāk notiktu preces pārvēršanās naudā. Pavēdinot virs precēm pircēja naudu, tām tiek nodota banknotes turētāja naudas enerģija – tātad tādējādi tirgotājs vairo pats savu naudas enerģiju. Turklāt enerģētiskajā līmenī naudas enerģija tādā veidā tiek pielīdzināta preces enerģijai (nauda – prece), un prece tiek ātrāk pārdota.

Par visu jāmaksā!
Tas ir viens no Visuma postulātiem, kuru cilvēki mēdz saukt par enerģijas saglabāšanas likumu: kad vienviet kaut kas nācis klāt, citviet obligāti gājis mazumā, un otrādi. Pat ja kaut ko esam ieguvuši par “pliku velti”, kādu esam apmānījuši, kaut ko kaut kur nozaguši, – vēlāk par to noteikti nākas maksāt, turklāt dubulti. Tiesa, maksājam ne jau tikai naudā, bet arī ar savu enerģiju, ar velti izšķiestu laiku, bet dažkārt maksa var būt arī daudz bargāka: kāds nonāk slimnīcā, kāds – cietumā, vēl kādam – jūk un brūk personīgā dzīve.

Dot vai nedot?
nauda4
Diez vai atradīsies cilvēks, kurš kaut reizi nav bijis ielīdis parādos. Aizņemties piecīti vai desmitnieku līdz algas dienai mūsu dzīvē ir gandrīz vai normāla parādība. Patiesībā nekā slikta te nav: vienam drusku pietrūkst, otrs – izlīdz. Taču zināmi likumi pastāv arī šajā savstarpējās izlīdzēšanas lietā. Tāpat kā iepērkoties, arī aizdodot naudu to nevajag dot no rokas rokā.

Un nekādā gadījumā nedrīkst aizdot naudu vakarā pēc saules rieta. Pirmkārt, kā jau iepriekš minēts, nauda šajā laikā jau “guļ”, otrkārt, ne devējam, ne ņēmējam tā nebūs svētīga. Devējam nauda pieplūdīs mazāk un sliktāk turēsies makā, bet ņēmējam paņemtā summa iztērēsies daudz neracionālāk. Tāpēc labāk tomēr pagaidīt līdz rītam. Ir vēl kāda lieta, ko nedrīkst darīt nekādā gadījumā, proti, pašam uzbāzties ar piedāvājumu aizdot. Tādējādi, ja nav izteikts lūgums aizdot, cilvēks ne tikai pats ar varu atstumj savu naudas enerģiju, bet zināmā mērā iejaucas otra cilvēka karmiskajās norisēs, kur viss jau ir daudz nopietnāk un sarežģītāk.

Cits jautājums – dot vai nedot lūdzējiem uz ielas? Nedot it kā nebūtu labi, jo var iznākt, ka tad, kad kaut ko lūgsim paši, neviens nedos mums. Bet dot itin visiem un katru dienu – arī nav iespējams. Tā var sevi izputināt pavisam īsā laikā. Kā rīkoties? Atbilde ir vienkārša: jāieklausās sevī. Ir lūdzēji, kuriem roka pati sniedzas pasniegt. Tiem arī jādod. Kaut vai nieku no tā mazumiņa, kas ir. Iedevāt un – aizmirstiet. Nedomājiet par to. Bet ja sirds un roka pasniegt gribēja, taču cilvēks to neizdarīja, kādā citā vietā noteikti tiks zaudēts vairāk.

monetas
Nobeigumā vēl daži pavisam vienkārši ieteikumi.

* Domājiet par naudu tikai pozitīvi
* Nekautrējieties naudu pārskaitīt. Naudai tas patīk.
* Nebaidieties par kaut ko pārmaksāt. Labāk samaksāt vairāk, nekā mazāk.
* Nevajag skopoties ar dzeramnaudu.
* Nevajag atteikties no labdarības. Viss, kas ziedots – atgriezīsies. Ne velti saka: “Dots devējam atdodas” vai arī “Ko sēsi – to pļausi”.

nauda6
Nauda pie naudiņas

To, ka naudu ir jāprot pievilināt, zināja jau mūsu tālie senči. Gadsimtu gaitā cilvēce ir uzkrājusi ne mazumu veidu, kā to izdarīt.

Praktiski visām tautām visos laikos bijuši speciāli naudas piesaistīšanas talismani: amerikāņiem – pirmais paša nopelnītais dolārs, krieviem – pieckapeika, vācieši turēja kabatā vai maciņā saliektu vai caururbtu monētu, bet ķīniešiem naudas amulets ir trīs juaņas (sīkas monētas), kas caur caurumiņiem uzvērtas smalkā sarkana zīda lentītē.

Gan talismans, gan pati nauda ir rūpīgi jāglabā un laiku pa laikam maigi jānoglauda.

Ieviešot papīra naudu, radās tradīcija kupīras nesalocītā veidā likt makā ar virspusi pret īpašnieku. Visiem, kam ir finansiāla rakstura problēmas, angļi iesaka notvert un iebāzt kabatā mazu zirneklīti. Cilvēkiem, kas kukaiņus necieš, šis padoms ir praktiski neizpildāms. Tad var rīkoties tā, kā senāk darījuši krievu tirgoņi: pavasarī pirmo reizi dzirdot kūkojam dzeguzi, viņi šķindinājuši kabatā monētas – uzskatīja, ka pēc šādas procedūras nauda vienmēr turēsies kabatā.