Kāre pēc saldumiem – iedzimta. Sievietes lielākas kārumnieces!

19-02-2018

candy bar

Kāpēc pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem garšo saldumi? Kā viņiem attiekties pret šo vājību: kā pret sliktu paradumu vai iedzimtu īpašību? Zinātnieki arvien vairāk sliecas atzīt otro variantu. Viņu pētījumi tieši skar ne tikai tos saldummīļus, kam laba veselība, bet arī miljoniem lielo cukura diabēta slimnieku armiju.

Vēl ne tik senā pagātnē uzskatīja, ka mēles jutīgās šūnas atšķir četras pamatgaršas gammas: saldu, sāļu, skābu un rūgtu. Pirms vairākiem gadiem fiziologi atklāja receptorus, kas bija orientēti uz piekto kulināro sajūtu: gaļas, zivju un siera garšu, precīzāk sakot – uz tajos esošo nātrija glutamātu. Tā ir viena no izplatītākajām pārtikas piedevām, kuru ražotāji izmanto, lai uzlabotu desu, cīsiņu un citu uz dzīvnieku olbaltuma pamata ražoto produktu garšu. Ja tieksmi pēc gaļas ēdieniem pētnieki sauc par piekto garšas sajūtu, tad pirmā nenoliedzami ir neremdināmā vajadzība pēc saldumiem.

Spējai atšķirt ar enerģiju bagātos saldos augļus no indīgiem vai rūgtiem un bojātiem bija būtiska nozīme cilvēka evolūcijas ceļā. Zinātniskajiem pētījumiem šajā jomā ir milzīga komerciāla nozīme firmām, kas ražo jaunas mākslīgās saldvielas.

Neraugoties uz dāsno finansējumu, jautājums par saldvielu uztveri ļoti ilgi bija atklāts. Daļa speciālistu patoloģiskos kārumniekus uzskatīja par stresa upuriem ar vāju gribasspēku, daļa – par slimiem cilvēkiem, kam traucēta vielmaiņa, vēl daļa – par potenciāliem narkomāniem. Un nu beidzot viss ir noskaidrots: vaina slēpjas iedzimtībā, kas programmē vajadzību pēc attiecīgām sajūtām un to intensitāti.

Divas pētnieku grupas neatkarīgi viena no otras paziņoja par sensacionālu atklājumu. Zinātnieki iedzimtības kartē iezīmēja jaunu gēnu – tieši to, kas saldumu cienītājiem neļauj mierīgi dzīvot bez konfektēm. Atšķirības garšas gaumē, pateicoties kurām viens cilvēks tēju saldina ar trim cukura karotītēm, bet cits mierīgi iztiek bez cukura, speciālisti izskaidro ar “saldā” gēna atšķirīgo aktivitāti.

Viena zinātnieku grupa profesores Mariannas Maksas vadībā pētījumus veica Ņujorkā, otra neirobioloģes Lindas Bakas vadībā eksperimentēja Hārvarda medicīnas skolas laboratorijā (ASV). 2000. gadā L. Bakai kopā ar kolēģiem izdevās atklāt gēnu, kas kodēja rūgto garšu, un nu – jauna veiksme! Viņas asistents Žans Pjērs Montmeijers atšifrēja DNS daļu, kas atbildīga par saldas garšas uztveri. Gēns T1r3 liek garšas receptoriem izstrādāt specifisku olbaltumu, kas, savienojoties ar cukura molekulām, kas nonākušas uz mēles, sāk bioķīmisko reakciju sēriju. Garšas receptori nonāk neirofizioloģiskā uzbudinājuma stāvoklī un izstrādā nervu impulsu, kas nonāk galvas smadzeņu attiecīgajās zonās.

Visa sākums bija eksperimenti ar pelēm. Tāpat kā cilvēkiem arī tām ir atšķirīga jutība pret saldu garšu, un šī īpatnība tiek nodota mantojumā no paaudzes paaudzē. Atklājuši “saldo” gēnu grauzējiem, zinātnieki to bloķēja, rezultātā pelītes, kurām ļoti garšoja saldumi, pret cukuru kļuva vienaldzīgas. Iegūtos datus zinātnieki salīdzināja ar cilvēka iedzimtības karti un izskaitļoja aptuveno vietu, kur varētu atrasties tā DNS daļa, kas programmē tās pašas garšas sajūtas cilvēkiem.

Šis atklājums izraisīja aktīvu viedokļu apmaiņu zinātnieku aprindās. Jeila universitātes (ASV) speciālisti apgalvo, ka atklātais gēns nav spējīgs atbildēt par visām garšas uztveres īpatnībām. Liela nozīme ir arī garšas kārpiņu daudzumam – jo uz mēles to ir vairāk, jo smalkāka garšas sajūta. Uztura speciālisti no Konektikutas (ASV) ir pārliecināti – jau tuvākajā laikā atklājums ļaus izveidot speciālu “saldā” gēna testēšanu, kas ārstiem palīdzēs saprast pacientu uztura uzvedības īpatnības un garšu prioritātes, mainīt tās slimniekam par labu un katram piemeklēt vispatīkamāko un veselīgāko diētu.

Jāpiebilst, ka arī Konektikutas speciālistu pūrā ir svarīgs atklājums: veicot eksperimentu sēriju, viņi pierādījuši, ka no dabas sievietes ir mazāk jutīgas pret rūgto garšu un tāpēc jūt lielāku nepieciešamību pēc saldumiem nekā gardēži vīrieši, kuri priekšroku dod pipariem, ķiplokiem un sīpoliem.