Kāpēc bērnu “audzēšana” nav tas pats kas audzināšana

07-12-2017

matedels5


Autore: Dace Augustiņa, sociālā darbiniece, sociālā darba maģistre

Lūkojoties uz lejupslīdošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem un izmisīgi cenšoties ko lietas labā darīt, Latvijā tiek atbalstīta bērnu “audzēšanas” politika.

Tikai tā nodēvējama esošā sistēma, kas no vecākiem prasa tikai to, lai bērni būtu siltumā un paēduši. Šķiet, aizmirsts, ka bērniem ir nepieciešama arī vecāku mīlestība, uzmanība, sapratne, atbalsts un dzīves gudrība, jo, bērnu “audzējot” vien, vērtības neieaudzināsi! Bērni no sociālā riska ģimenēm par šo skaudro dzīves patiesību mums atgādina katru dienu.

Lai gan vārdu salikums “sociālā riska ģimene” ir sabiedrībā bieži lietots, trūkst vienotas izpratnes par tā nozīmi. Valda stereotips, ka tā tiek apzīmēta ģimene, kas ir nabadzīga. Tomēr sociālais risks nav tikai nabadzība naudas izteiksmē.

Nereti tā ir tieši emociju, jūtu, vērtību vai intelektuāla nabadzība. Ja par pamatvajadzību ģimenē tiek uzskatīts “sekss un kotletes”, ir naivi cerēt, ka jaunajai paaudzei primāras būs citas vērtības. Lai to panāktu, būtu jāmaina šo cilvēku vērtīborientācija, kuras pirmos iedīgļus iegūst ģimenē. Mamma ar septiņu klašu izglītību, kurai mācīšanās nekad nav bijusi vērtība, visticamāk nevarēs iemācīt bērnam to, ka izglītība un sevis pilnveidošana ir vērtība.

Strādājot ar sociālā riska ģimenēm, kurās aug bērni, nākas novērot, ka vienas un tās pašas sociālās problēmas atkārtojās vairākās paaudzēs. Bērni ir vecāku spogulis, kurā atbalsojās kā vērtības, tā dzīves paradumi. Ja bērns ģimenē nesaņem beznosacījuma mīlestību, veidojas dziļas emocionālas traumas, un visticamāk arī savām atvasēm šis cilvēks nodos savu vecāku “mantojumu”. Tā tiek pārmantota mazvērtības sajūta un sevis nemīlēšana. Šādi bērni neuzskata savi par vērtību un neko no dzīves negaida, kļūstot par kompleksu māktu pieaugušo, kurš turpina dzīvi, veidojot attiecības kā upuris vai meklējot pats savu upuri.

Vecāku mīlestības trūkums dzīvē var izpausties dažādi – bērni klaiņo, lieto atkarību izraisošas vielas, cenšas pievērst sev uzmanību ar agresīvu un deviantu uzvedību. No pieredzes varu teikt, ka ļoti bieži, lai aizbēgtu no bezcerīgās realitātes, zēni izvēlas apreibināties ar dažādām vielām. Varbūt pat neizvēlas, vienkārši dzīvē pie tā noved… Savukārt meitenes steidz meklēt glābiņu pretējā dzimuma apskāvienos, cerot, ka tas ir princis baltā zirgā, kurš viņu izglābs un nodrošinās saulaino nākotni. Diemžēl dzīvē bieži vien izrādās pavisam citādāk nekā izsapņots.

Zinu kādu jaunu sievieti, kura bērnībā bija spiesta ilgāku laiku atrasties bērnunamā, jo māte cieta no alkoholisma un mēdza viņu pamest novārtā. Rezultātā viņai uz laiku tika atņemtas aizgādības tiesības. Meitene savu mīļoto iepazina caur vēstulēm, īsziņām un telefonsarunām. Sarakste bija ilgusi divus gadus, un attiecības izveidojās, vīrietim atrodoties ieslodzījuma vietā. Kad jaunietei palika 16, vīrietis tika atbrīvots, un ilgi lolotās jūtas guva piepildījumu. Viņš meitenei bija pirmais, un drīz pieteicās arī kopīgais dēliņš. Tikai grūtniecības laikā meitene uzzināja par vēl kādu “dāvanu”, ko bija atstājis mīļotais – mazulis bija HIV pozitīvs. Tomēr šis stāsts nav tikai par to, cik nežēlīga var izrādīties dzīve bērnam, kurš ģimenē nav saņēmis tik nepieciešamo mīlestību un sirds siltumu. Tas ir arī stāsts par bērnu, kurš audzis ģimenē ar izkropļotām vērtībām un nav saņēmis dzīvei nepieciešamās zināšanas, lai sevi pasargātu.

Par lielu prieku apkārtējiem, neraugoties uz savu rūgto bērnības pieredzi, šī meitene pat savos 17 gados bija laba, rūpīga un mīloša mamma. Diemžēl 19 gadu vecumā atkal iestājās neplānota grūtniecība. Ja rūpēm par pirmo bērniņu viņai pietika spēka un varēšanas, tad ar diviem tik viegli vairs neklājas. Ir jāatceras, ka, katra nākamā bērniņa ienākšana ģimenē samazina māmiņas veiktspēju un ietekmē ģimenes spēju pildīt sociālās funkcijas. Arī labklājīgā ģimenē, piedzimstot bērniņam, ikdienā ienāk papildu rūpes, pienākumi un, protams, arī izdevumi. Ja mana stāsta varonei būtu bijusi pieejama informācija par ģimenes plānošanas metodēm un bezmaksas izsargāšanās līdzekļiem, vismaz viens bērns varētu augt mīlošā ģimenē.

Var jau teikt, ka tas ir ģimenes, ne valsts pienākums sniegt bērniem zināšanas par reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanu, tomēr dzīve pierāda pretējo.

Vecākiem pašiem ir ļoti vājas zināšanas par šīm tēmām, un nereti viņiem nav pat vēlmes šos jautājumus skart. Rezultātā 16 gadus veca meitene no sociālā riska ģimenes, kura bijusi profilaktiskā vizītē pie ginekologa, ir ļoti liels retums. Tāpat regulāri nākas būt par liecinieci situācijai, kad sieviete uz konsultāciju pie ginekologa pirmo reizi aiziet, jau nesot mazuli zem sirds. Zināšanu un izpratnes trūkumu jautājumos, kas skar reproduktīvo veselību, labi ilustrē fakts, ka uz jautājumu par izsargāšanās metodēm pārsvarā tiek sniegta atbilde: “Mēs bijām uzmanīgi.” Vēl satraucošāka ir atbilde par kontracepcijas mērķi – lielākā daļa sociālā riska grupu jauniešu min izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības. Par inficēšanās vai saslimšanas risku pat netiek domāts!

Mūsdienu jaunieši informāciju par savu ķermeni un veselību iegūst valstij neglaimojošā ceļā – “v tuaļetno koridornom obrazovaņije*”, kas tik seksualizētā sabiedrībā, kādā mēs dzīvojam, nav pieļaujami. Dzīvojot šādā vidē, ir liekulīgi moralizēt par tikumību un aizliegt apmācītiem profesionāļiem skolās skaļi runāt par cilvēka ķermeņi, pubertāti un reproduktīvo veselību. Šobrīd visa atbildība tiek uzvelta ģimenei, bet kurš atbildēs to bērnu priekšā kuru vecāki nemāk vai neuzskata par nepieciešamu viņiem šo informāciju sniegt? Kurš atbildēs bērniem, kuri iegūst apšaubāmas kvalitātes informāciju internetā vai no draugiem un rezultātā uz savas ādas izdzīvo nepatīkamākās pieaugušo dzīves blaknes?

Esmu to vecāku vidū kas uzskata, ka dzimumaudzināšanai skolā ir jābūt obligāti, tomēr arī ģimenē vecākiem ar saviem bērniem ir jārunā. Ja vecāki nejūtas pietiekami kompetenti, tad jārunā plašāk – par visas sabiedrības izglītošanu. Jo zinošāka un drošāka būs mūsu jaunā paaudze, jo mazāk Latvijā būs jauniešu ar negribētu un nelabvēlīgu seksuālo pieredzi. Tas mazinātu kā nevēlamo pusaudžu grūtniecību un abortu, tā arī ar seksuāli transmisīvām slimībām sirgstošo un HIV inficēto skaitu.
_______________________________
*Tualetes un koridora izglītība

loading...