Ģimenes kritiskie posmi. + Četri ieteikumi, lai kopdzīve izdotos!

09-09-2018

gimene1


Ģimenei, tāpat kā cilvēkam, ir savs vecums, bet katram vecumam – savi zemūdens akmeņi.

Ģimene, kas vēl tikai veidojas
Tie ir aptuveni pirmie divi kopdzīves gadi. Kopīgā laiviņa ir pametusi saulaina iemīlēšanās līča ūdeņus un izpeldējusi atklātā jūrā. Materiālās problēmas ģimenei vēl nav kļuvušas primāri nozīmīgas, toties tā ir ļoti ievainojama no cilvēcisko vērtību viedokļa, kuras, kā izrādās, katram ir citādas.

Notiek pierīvēšanās, sarašana ar nesaprotamo un svešo. Katrs uz dzīvi raugās un notiekošo vērtē no sava skatpunkta, jo kopīgais vēl nav uzcelts. Tiek veidotas vai arī neveidotas attiecības ar jaunajiem radiem. Ne velti tieši šajā laika posmā notiek ļoti daudzu laulību šķiršana.

Tad izšķirties vieglāk arī tāpēc, ka vēl nav izveidojušies nekādi pienākumi vienam pret otru. Nav arī balasta, kas šo laiviņu turētu stingri uz ūdens un neļautu tai apgāzties stiprākā vējā vai nelielā vētrā, – nav bērnu.

Ģimene, kad tajā ienāk bērni
Tas ir laimīgs posms, kad ģimenes kuģīša burās pūš pats labvēlīgākais ceļavējš. Jaunās ģimenes sirds ir bērniņš, un šī sirds sitas līdzeni, ritmiski, pat jautri. Mazuļa smaids aizskalo visus kopdzīves tumšos plankumus, pat stipri ieēdušos. Kopīgas rūpes par bērnu vieno.

Ģimene, kurā ir pirmsskolas vecuma bērni
Proti, bērni vecumā no trim līdz septiņiem gadiem. Laulātie sevi kā ģimeni jau ir apzinājušies – caur kopību, vienotību. Lomas tajā ir sadalītas. Vīrs parasti ir maizes pelnītājs, sagādnieks, sieva – aizņemta ar bērniem, audzina tos, rūpējas par māju.

Šajā laulības dzīves periodā pār ģimenes galvu dažkārt mēdz savilkties tumši mākoņi: vīrietis jau ir pieradis pie domas, ka ir vīrs un tēvs, un viņam sāk parādīties ārpusģimenes intereses. Sieva, uz kuras pleciem izveidojušies apstākļi uzlikuši visus galvenos ģimenes pienākumus, sāk dominēt. Kopumā šo posmu varētu nosaukt par nosacīta līdzsvara vai nenoturīga miera periodu.

Ģimene ar jaunākā skolas vecuma bērniem
Šķiet, absolūti nekas neliecina par iespējamo vētru. Ģimene sen vairs nav divi plus mīlestības auglis. Šis auglis jau kļuvis par draisku un nerātnu, taču mīļu un simpātisku personību, kurai uzradušies savi rūpīgi sargāti noslēpumi un intereses.

Šai personībai vairs nav nepieciešamas mātes nepārtrauktās rūpes, kuras dažkārt mēdz pat kaitināt. Beidzot radusies iespēja vairāk padomāt pašiem par sevi, atcerēties mīlestību. Vai tiešām tas ir viss, ko tā solījusi un devusi? Šīs monotoni vienādās dienas un naktis (attiecības ar vīru jau sen iegājušas ierastā gultnē un kļuvušas ikdienišķas)?

Sievietei gribas, lai kāds par viņu kaut nedaudz pajūsmotu, gribas dzirdēt kādu komplimentu.

Nobriedušas sievietes seksualitātei ir milzīgs spēks. Parasti pirmie, kas pamana, ka mamma vairs pilnībā nepieder viņiem, ir bērni. Šis ir viens no sarežģītākajiem ģimenes dzīves posmiem.

Ģimene, kurā ir pusaudži
Tie ir bērni vecumā no 11 gadiem līdz pat skolas beigšanai. Domas un rūpes par viņu nākotni ir spēcīgs ģimeni apvienojošs faktors. Izveidojas un nostiprinās arī ģimenes attiecību vērtības izpratne. Ģimene kļūst par tādu kā miera ostu mūžam kūsājošās un tik daudzveidīgās dzīves okeānā.

Jēdziens “māja” kļūst par primāro un galveno. Mājas nozīmē gaismu, siltumu, mieru, uzmanību, sapratni: visu, kas dzīvē ir pats labākais. Māju un visus tās iemītniekus it kā apņem kāds neredzams burvju aplis: nonācis tajā, jūties pasargāts un glābts. Tieši šis periods ģimenes dzīvē visvairāk atbilst jēdzienam “ģimenes laime”.

Ģimene, kas sāk dalīties
Bērni jau izauguši. Viņiem ir 17 un vairāk, jau ir pašiem sava dzīve, un viņi daudz vairāk laika pavada ārpus mājas. Varētu teikt, bērni ir kā maizes klaipam nogriezts rieciens: tas it kā pieder klaipam, bet ir pats par sevi. Nekādi spēki vairs izaugušos bērnus neatgriezīs bērnībā. Māja kļūs tukšāka.

Vecākiem šķiet, ka gadiem celtās un stiprinātās ģimenes sienas sāk jukt un brukt un teju viss sagāzīsies gruvešos. Tās ir emocijas, un tā nenotiek. Ar laiku atnāk sapratne, ka būtībā nekas nav mainījies – ja nu vienīgi ierastais dzīvesritms un apstākļi.

Mājas mīlestība bērnos nav zudusi, to viņi saglabājuši un paņēmuši sev līdzi, lai kā arī veidotos viņu tālākā dzīve. Vēl vairāk: tieši šī mīlestība (un tikai tā) būs tas pamats, uz kuru aizgājušie bērni balstīs savu mīlestību un veidos savu dzīvi. Taču šī sapratne atnāk caur pārdzīvojumiem, kuru apjēgšanai un izpratnei vajadzīgs ilgs laiks, reizēm pat gadi.

Šajā ģimenei kritiskajā laikā laulātie draugi paliek vieni aci pret aci ar savu, viņuprāt, izjukušo dzīvi. Bērni tajā bija ieņēmuši tik daudz vietas, ka viņi ir pārliecināti: nekāds otra bēdubrāļa maigums šo tukšumu nespēs aizpildīt. Laulības saites šajā periodā kļūst vājākas.

Ģimene pēc bērnu aiziešanas
Vecāku attiecības sāk izgaismoties citā gaismā. Viņi ierauga viens otra seju, viņiem paveras grūti nodzīvotās dzīves (tieši viņu dzīves!) skaistums, kas katra sejā atstājis savas pēdas. Un atkal, tāpat kā pašā kopdzīves sākumā, mazā ģimenes laiviņa klusi slīd pa saules apspīdētās miera ostas tīrajiem ūdeņiem. Kad kopā nodzīvoti divi vai vairāk gadu desmiti, laulātie pilnībā apzinās sava dzīvesdrauga vienreizību un kļūst, kā mēdz teikt, par vienu veselu. Vai arī izšķiras, ja attiecības uzturēja tikai bērni un ieradums.

Daži laimīgas kopdzīves priekšnosacījumi
1. Ir lietas, kuras principā nedrīkst uzkraut otra pleciem neatkarīgi no tā, vai šie pleci ir vareni vai trausli. Katra ģimene to labi zina. Un nekāda nauda te nepalīdzēs: šādus mezglus atraisīt abiem jācenšas kopīgi. Vai arī, ja radušās problēmas ar bērniem.

Absolūti nepieļaujami ir teikt: “Kad man ar viņiem nodarboties, ja es, lai uzturētu ģimeni, strādāju dienu un nakti!” Ja jums nav laika (ja jūs sev šo laiku nepiešķirat), ko atvēlēt bērnam, jūs patiesībā dzīvojat ārpus ģimenes, un pastāv risks, ka tā pa īstam arī nespēsiet tajā iekļauties.

2. Katrā ģimenē vienmēr ir kāds ātrais un kāds lēnīgais, kāds pārliecinātais un kāds neizlēmīgais. Tas ir tikpat dabiski kā atšķirības matu vai acu krāsā. Dzīvesdrauga stiprās un vājās puses jāpieņem tādas, kādas tās ir. Kāda jēga nemitīgi runāt par raksturu nesaderību? Tā vietā labāk pacensties vienam otru papildināt.

Ātrais, iespējams, strādās trijos darbos, lai ģimene dzīvotu pārticībā, bet lēnajam, kas zina, varbūt pietiks pacietības uzrakstīt grāmatu. Vai arī gadiem ilgi būvēt ģimenes māju (un arī to uzbūvēt). Absurds ir jautājums, kurš labāks – pirmais vai otrais.

3. Pirmajos ģimenes dzīves posmos vadošais parasti ir vīrietis. Taču pēc tam lomas var mainīties. Gan vīram, gan sievai jābūt tam gataviem. Līderis startā ne vienmēr šo pozīciju ieņem distances vidū vai finiša taisnē.

4. Katram no mums dzīvē ir nevis viena, bet daudzas lomas. Vīrs, dēls, tēvs, brālis, priekšnieks, padotais – un tās visas vienā personā. Kāda no šīm lomām parasti ir vismīļākā. Varbūt tā ir priekšnieka loma? Lai tā būtu. Taču spēlēt to ģimenē ir bīstami, jo ģimenē mēs esam tādi, kādi esam patiesībā. Vienkārši cilvēki.

loading...