Galvenais bildē ir galva! Datormākslinieks Roberts Blumbergs atjauno senas, neticami bojātas fotogrāfijas

11-08-2018
Restaurētas fotogrāfijas grāmatai "Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē".

Restaurētas fotogrāfijas grāmatai “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē”.

Arvien vairāk cilvēku pievēršas sava dzimtas koka, radu rakstu izpētei, meklē senas fotogrāfijas un rakstiskas liecības par iepriekšējām paaudzēm. Tāpat bieži vien vēlamies sociālajos tīklos vai izdrukātā veidā – ģimenes albumā – ievietot laika zoba skartus attēlus.

Šajā gadījumā sliktai kvalitātei ir savs šarms, bet daudziem tā uzdzen arī šermuļus. Turklāt, lai ieskenētu papīra formāta fotogrāfiju, vajadzīgas noteiktas prasmes. Ieteikumus tiem, kuri vēlas saglabāt papīra formātā zudušo pagātni vai uzlabot digitālus, privāti svarīgus attēlus, kurus sliktās kvalitātes dēļ negribas rādīt citiem, sniedz datormākslinieks Roberts Blumbergs.

Roberts Blumbergs. Foto - Katrīna Bērziņa

Roberts Blumbergs. Foto – Katrīna Bērziņa

Pieņemsim, ka man ir sena, saplēsta un saburzīta fotogrāfija. Cik lielas ir izredzes to restaurēt? Kā notiek šis darbs? Kad var teikt, ka viss izdosies, bet kad tomēr ar skumjām jāatzīst, ka bilde zudusi?

Pārsvarā filmās, preses publikācijās vai video vietnēs redzam patiešām ļoti nobružātas, daudz cietušas vecas fotogrāfijas, ar skrāpējumiem, netīrumiem, matiņiem un ēdienu nospiedumiem – visu to, ko bildei nodara gadi, nesaudzīga attieksme vai negadījumi. Es nekā pievilcīga tajā neredzu. Mūsu rokās ir iespējas, lai arī vecvecmāmiņas bērnības foto būtu tīrs un sakopts. Tas nav nekas īpaši ekskluzīvs, ja vien ir vēlēšanās turēt savu arhīvu tādu, ka prieks pašam paskatīties un draugiem parādīt. Arī grāmatu kolekcionāri taču augstāk vērtē tos eksemplārus, kas nav sašmucēti, ar izrautām lapām vai citādi ļoti laika zoba skarti.

foto_apstrade_gramatai_par_jani_klavinu5

foto_apstrade_gramatai_par_jani_klavinu1_gatava

Tāpēc mans ieteikums un aicinājums tiem, kas nevēlas laist postā dzimtas arhīvu vai paša bērnības atmiņas: jebkuru senu fotogrāfiju obligāti jāieskenē, jāapstrādā datorgrafikas programmās, jānotīra netīrumi, iespējams, jārestaurē kādas padzisušas vietas, jāpanāk labākais, ko var izdarīt ar krāsu toņiem un sejām. Izdarīt var daudz: es “atveru” aci, kas samiegta, padarot bildi nepievilcīgu, varu atjaunot daļēji neredzamu seju. Iespējams “izgludināt” un “salīmēt” arī saņurcītas un saplēstas fotogrāfijas.

Foto apstrāde grāmatai "Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē". "Jumava". 2017. gads.

Foto apstrāde grāmatai “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē”. “Jumava”. 2017. gads.

Izklausās, iespējams, mazliet pēc fantastikas, bet jaunās programmas apvienojumā ar vairāku gadu desmitu praksi un pieredzi patiešām ļauj paveikt brīnumu lietas, ja šim darbam nežēlo laiku un pacietību. Noteikti nepietiks vienkārši bildi ielikt skenerī un pēc tam izmantot kādu primitīvu rīku, ar kādiem mēdzam spēlēties, ievietojot savus pašfoto sociālajos tīklos.

Kad fotogrāfija ir iztīrīta, sakārtota – restaurēta – tā tiek ierakstīta jebkādā datu nesējā, un to var aiznest uz jebkuru foto darbnīcu un drukāt vēlamajā izmērā, kaut vai pa visu sienu! Parasti gan cilvēki izvēlas izplatītākos albumu formātus vai arī veido savus digitālās mapītes, kuras saglabā savā datorā vai veido digitālus stāstus tiešsaistes vidē.

Nesaku, ka oriģinālam nav nozīmes – tā nekur nepazūd, bet to var nolikt aizmugurē apliecinājumu: lūk, kādu es atradu šo senču bildi un kāda tā izskatās tagad, kad restaurēta. Daudz patīkamāk skatīties uz kvalitatīvi restaurētu senu fotogrāfiju, nekā uz gadu gaitā nobružātu attēlu, kurā vairs neko īsti nevar saprast.

Foto apstrāde grāmatai "Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē". "Jumava". 2017. gads.

Foto apstrāde grāmatai “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē”. “Jumava”. 2017. gads.

Trīsdesmit gadu pieredze man ļauj apgalvot, ka atjaunot var jebkuru fotogrāfiju, izņemot tad, ja no tās palikusi tikai puse. Tad nu gan diemžēl nekā! No tādas pusītes, ja tajā ir kaut viens portrets, var uztaisīt vienīgi jaunu, atsevišķu fotogrāfiju, bet tas ir mazliet cits stāsts.

Tāpēc gribu uzsvērt: varu restaurēt arī bildes, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, galvenais nosacījums: jābūt redzamām cilvēku sejām, tās nu gan “piezīmēt” bez īpašām burvju spējām nav iespējams. Kā es smejos, kājas jau nevienam neinteresē, ja vien attēlota nav supermodele, bet bez galvas iztikt nevaram.

Foto apstrāde grāmatai "Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē". "Jumava". 2017. gads.

Foto apstrāde grāmatai “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē”. “Jumava”. 2017. gads.

Ja seja ir aizšvīkāta, vēl kaut ko varētu izdomāt, bet, piemēram, dusmās ar nazi izkasītu portretu atjaunot nebūs iespējams.

Tava aizraušanās ir senu fotogrāfiju atjaunošana. Kāds ir bijis līdz šim grūtākais un arī interesantākais projekts?

Ikdienā mans darbs pārsvarā saistīts ar korporatīvā stila veidošanu, dizaina un logotipu izstrādi, dažādām reklāmām, vizuālajiem materiāliem interneta vietnēm, savam priekam veidoju arī smieklīgas bildītes portāliem. Senu fotogrāfiju atjaunošana ir reizē gan darbs, gan aizraušanās.

Foto apstrāde grāmatai "Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē". "Jumava". 2017. gads.

Foto apstrāde grāmatai “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē”. “Jumava”. 2017. gads.

Kā piemēru varu minēt projektu, kas kopā prasīja gandrīz trīs gadus. Tā bija fotogrāfiju apstrāde un atjaunošana grāmatai par izcilo latviešu onkologu, zinātnieku un reizē dziedātāju Jāni Vilibertu Kļaviņu, kurš ir viens no ievērojamākajiem trimdas latviešiem. (J. V. Kļaviņš piedzima Rugāju pagastā 1921. gadā, bet mūžībā aizgāja 2018. gada februārī Ņujorkā. Autores piezīme.). Viņam veltītā grāmata “Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē” apgādā “Jumava” iznāca 2017. gada rudenī.

Cik dārgs prieks būs senas fotogrāfijas restaurēšana, var pateikt, tikai redzot attēlu un uzzinot klienta vēlmes – cik sabojāta ir bilde un kādā izmērā to paredzēts izdrukāt, ja vispār plānota drukāšana. Tāpēc izmaksas ir ārkārtīgi dažādas, sākot ar pieciem eiro līdz pat simtam un pāri. Visu izšķir sarežģītība un projektam patērētais laiks.

Ar manu darbu piemēriem vislabāk var iepazīties tai pašā “Facebook”, meklējot Robertu Blumbergu, darbus var apskatīt arī vietnē www.genium.lv.

reklama300

Mūsdienās ir desmitiem aplikāciju, kurās uzlabot soctīkliem paredzētās bildes. Tomēr pat mana “vidēji trenētā acs” pamana dažādo filtru un uzlabojumu klātbūtni. Kā atšķiras automātiski, ar aplikācijas palīdzību, un profesionāli uzlabota fotogrāfija?

Ir daudz un dažādas aplikācijas, ar kurām var apstrādāt fotogrāfijas, bet tās visas domātas cilvēkiem bez īpašām zināšanām šajā jomā. Brutāli nogludināt apaļu seju bez ādas faktūras, automātiski noņemt sarkanās acis – to droši vien šobrīd var izdarīt jebkurš, bet rezultāts daudzus vērotājus var sasmīdināt, panākot vēlamajam tieši pretēju efektu.

Cilvēka izskatu bildē var un vajag uzlabot, tomēr tas jādara delikāti un korekti – attēlotajam jāatbilst savam “labākajam es” konkrētajā vecumā, jāredz ādas faktūra, arī pilnīgi visas krunciņas noņemt, manuprāt, ir muļķīgi, citādi portretējamais spīd gluds kā ola. Cilvēkam ir jāizskatās dzīvam!

Varu padarīt jaunāku, noņemot tik gadus, cik varonis vēlas – piecus vai desmit, bet muļķīgu automātisku nogludināšanu gan nevajadzētu pieļaut.

Ilgi strādāju vienai no vadošajām pasaules fotobankām “Alamy”, kas šobrīd kopumā piedāvā 1,5 miljonus fotogrāfiju, vektorgrafiku un video. Tur šīm lietām pievērsa ļoti lielu uzmanību – šis klients neņēma pretī nevienu kaut nedaudz pārspīlētu bildi; drīzāk viņi bija gatavi pieņemt neapstrādātas, tikai iztīrītas, fotogrāfijas, vai nu tās būtu no filmiņām ieskenētas bildes vai digitāli attēli.

Galvenais likums – nepārspīlēt, un to es arī gribētu ieteikt katram no jums, kas mēģina izmantot automātiskās foto uzlabošanas programmas.

Jāatzīst, ka nekas labāks par veco, labo “Photoshop” nav izgudrots, ja nu vienīgi līdzīgu rezultātu var sasniegt ar “Corel Photopaint”, kura lielais pluss ir spēja atvērt bildes, kas nav līdz galam lejupielādētas no interneta. Reizēm gadās, ka cilvēki grib saglabāt attēlu, bet izrādās, ka tas ir saglabājies tikai daļēji. Tad nāk palīgā šī programma, ar kuru var atvērt praktiski jebkuru attēlu. Tālāk jau seko “roku darbs” – kvalitatīvam rezultātam brutāli, automātiski filtri ir drīzāk ienaidnieks nekā palīgs. Rociņas, rociņas un vēlreiz rociņas!

Kāda ir tava sadarbība ar fotogrāfiem? Daudzi fotogrāfi, apguvuši “Photoshop” augstākā vai zemākā līmenī, bildes apstrādā paši. Kāds ir tavs viedoklis?

Daudz iznācis sadarboties ar fotogrāfiem, un, manuprāt, viņus var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmā ir tā dēvētie “vecās skolas fotogrāfi”. Zinu, ka daļa šīs skolas pārstāvji uz mani niknosies, bet es tomēr īsti neredzu loģisku pamatojumu bieži iecirtīgajai un augstprātīgajai attieksmei “es jau 50 gadus tā daru” stilā. Grūti sadarboties ar šādiem “ežiem”, kas nepieņem neko no jaunajām lietām. Jāstrādā ar rokām un galvu, bet retuša līmenī aizķerties ir nepieļaujami.

Var jau būt, ka tas ir kas līdzīgs kā tagad atkal uz popularitātes viļņa esošās vinila plates, bet “sprakšķi” jau tāpat nenoņemsi. Es jebkurā gadījumā esmu par tīru skaņu. Vēl nelaba tendence ir vecās skolas fotogrāfu vēlme atvērt savas bildes uz datora un, kā man gribētos teikt, sākt par tām ņirgāties, bez izglītības un zināšanām mēģinot kaut ko “uzlabot”: pārspīlēti kontrasti, “izdedzinātas” sejas un atkal “blur”, “blur”, “blur” (nogludināšana).

Tādas bildes var būt neglābjami sabojātas, un to nereti redzam gan interneta portālos, gan drukātajos medijos.

Otrais fotogrāfu tips ir vidējā vecuma fotomākslinieki. Daudzi no viņiem veiksmīgi darbojas ar mūsdienīgiem līdzekļiem, ja izdevies “noķert situāciju”. Jauna tehnika, skaista, pareizi uzstādīta gaisma, profesionālas bildes – lieliski! Tomēr arī viņiem bieži ir kārdinājums savas bildes kaut kā pagrozīt, paspaidīt podziņas, kas nebūt nenāk par labu, ja konkrētais attēls pēc tam jāapstrādā noteiktai vajadzībai – vai tas būtu internets, druka vai, teiksim, vides reklāma. Jo katrā no tām ir specifiski nosacījumi, kurus, ja godīgi, fotogrāfam nemaz nevajag pārzināt.

Darba piemērs kāzu foto sērijai.

Darba piemērs kāzu foto sērijai.

Tālāk tas ir datorgrafiķa uzdevums, un, ja tiek saņemta kvalitatīvi nofotografēta bilde, ar kuru tālāk nav manipulēts, rezultāts parasti ir lielisks! Savukārt, ja šī tipa fotogrāfs ar datoru apstrādā bildes savām vajadzībām, jautājumu nav, jo viņš pratīs izdarīt tieši tā, kā iecerējis. Tikai nevajag jaukt bildes “savām vajadzībām” un profesionālu tālākapstrādi noteiktai izmantošanai.

Nākamais tips ir jaunie fotogrāfi, kuri, kā jau jauniešiem pieklājas, zina “visu un labāk par visiem”. Viņiem ir, pašu vārdiem runājot, milzīga, trīs četru gadu pieredze, iespējams, ar vecāku palīdzību iegādāta superdārga aparatūra, izieti foto kursi un arī “Photoshop” kursi. Labvēlīgas attīstības gadījumā pēc gadiem desmit tiešām varētu izaugt par lieliskiem meistariem!

Pats sevi īsti par fotogrāfu neuzskatu, lai gan to daru jau gadus 12, bet to daru tikai profesionālām vajadzībām kā papildu tehnisku darbiņu vai tad, ja pieejamais fotogrāfs iecērtas un dara pa savam, kā viņam šķiet skaistāk, neņemot vērā galaproduktu, kur jāizmanto šis attēls.

Gribētu lūgt dažus profesionāļa ieteikumus, kā labāk pozēt – gan fotogrāfam, gan pašfoto, lai par bildi būtu prieks pašam un draugiem.

Darba piemērs kāzu foto sērijai. Pirms un pēc apstrādes.

Darba piemērs kāzu foto sērijai. Pirms un pēc apstrādes.

Man grūti ieteikt, kā būtu jāpozē, lai fotogrāfija izdotos. Drīzāk gribētos mudināt to, kura rokā ir fotoaparāts vai viedtālrunis, iesaistīt savas bildes varoni šai procesā. Ļaut pierasti pie savas klātbūtnes, sarunas laikā pāris reizes uzņemt “testa foto”, panākot, ka cilvēks atslābinās. Īstais darbs sākas, kad visi jau sapazinušies, sapratuši, ka nekas briesmīgs nav gaidāms, drīzāk abpusēji patīkami pavadīts laiks ar skaistu rezultātu.

Ja gribi, lai izdotos skaists portrets, labāk fotografēt nedaudz no augšpuses, tad “paslēpsies” viena otra nevēlama nianse, piemēram, nebūs redzams dubultzodiņš vai kāda krunciņa uz kakla. Pilnā augumā savukārt labāk bildēt drusciņ no apakšas, lai augums izskatītos garāks un slaidāks.

Pareizi dara dāmas, kas izvēlas pozēt puspagriezienā – tā tiešām rodas viegla kustības ilūzija un izdodas noslēpt pāris liekos kilogramus, ja tie sagādā raizes! No savas pieredzes gan varu teikt: sirsnīgs, dabisks smaids, atvērtība notiekošajam un prieks par sevi darbojas daudz labāk nekā niknākās diētas. Tāpēc, lūdzu, meitenes, teiksim “cheese”!

Autors: Katrīna Bērziņa, www.dzivei.lv

loading...